Sargasi kosmosā

Visi trīs steidzās uz priekšu un drīz vien atrada sienā atveri. No tas atpluda šalcoša skaņa, ko nespēja nomākt pat iekārtas ritmiskā darbība. Deins iebāza tumšajā četrstūrī roku, un pirksti sajuta glāsmainu gaisa plūsmu, it ka to sūktu iekšā pats kalns.

—  Ventilācijas sistēma, — Kosti pamodās inženie­ris. Viņš iebāza caurumā galvu un plecus.

—  Tas ir pietiekami plats, lai pa to varētu izlīst,— paspīdinājis ar lukturīti, viņš paziņoja.

Tas jāiegaumē, — noteica Mura. — Taču vis­pirms aiziesim līdz galam pa šo pašu eju.

Pēc minūtēm divdesmit viņi atkal uzduras sienai. Bet šoreiz Kosti nezaudēja drosmi.

—   Ņem nu talkā savu svilpi, Frenk, — viņš mudi­nāja, — un atver mums durvis…

Taču Mura nesteidzās paklausīt šim padomam, bet lukturīša gaisma vērīgi izpētīja sienu. Tā vairs nebija Priekšteču darinātā gluda virsma — viņu priekša pa­cēlās raupja dabiska akmens siena.

—   Nedomāju, ka šis te paklausīs svilpei, — viņš sacīja. — Te ceļš izbeidzas, un izejas nav…

—   Bet gaitenim kaut kur taču jāaizved, — iebilda Deins.

—   Jā. Katrā ziņā te ir daudz neredzamu durvju. Un mēs nezinām, ar kādām skaņu kombinācijām tās. atvērt. Manuprāt, nav jēgas šķiest laiku, meklējot šīs kombinācijas. Iesim atpakaļ uz ventilācijas cau­ruli. Ja tā piegādā gaisu veselai eju sistēmai, mēs varbūt pa to nokļūsim citā gaitenī…

Viņi devās atpaka'ļ. Kosti bija taisnība — ventilā­cijas caurule bija pietiekami plata, lai pa to varētu līst gan viņš pats, gan arī Deins. Turklāt tajā nebija putekļu, kas klāja sānejas grīdu.

Cits aiz cita viņi ielīda lūkas melnajā tumsā. Tur nebija spokainās atblāzmas, kura, lai garsvāji, tomēr apgaismoja gaiteņus.

Pirmais līda Mura, rādīdams ceļu ar lukturīti. Viņi atradās pieklājīgu izmēru caurulē, un pretī no ārpu­ses plūda gaiss. Taču tagad, rokām un kājām saska­roties ar klinti, viņu ķermeņus savā varā pārņēma iekārtas vienmērīgais ritms.

Pēkšņi stjuarts izslēdza lukturīti.

—   Priekšā gaisma… — viņš aizsmacis nočuk­stēja.

Kad Deina acis bija apradušas ar tumsu, arī viņš ieraudzīja priekšā bāli pelēku apli. Viņi bija sasnie­guši ventilācijas caurules galu.

Taču, pienākuši tuvāk, viņi konstatēja, ka izeju noslēdz metāla režģis, caur kuru varēja izbāzt roku. Aiz tā pletās milzīga tukša telpa. Mura palūkojās ārā, un Deins pirmo reizi pa visu šo laiku, kopš pa­zina neparasti nesatricināmo stjuartu, dzirdēja viņu pārsteigumā iesvilpjamies. Deins paplikšķināja viņam pa muguru, atgādinādams, ka arī viņš un Kosti vēlas paskatīties.

A'tura piespiedās pie caurules sienas, un Deins ieņēma viņa vietu. Telpa ārpusē bija milzīga — šķita, ka visa kalna iekšpuse ir izdobta, lai tajā ievietotu visdīvaināko būvi. Pastiepies uz priekšu, kravas uz­rauga palīgs lejā ieraudzīja neparastāko celtni, kādu jebkad bija skatījis.

Tai nebija jumta, un tās ārējo sienu augšējā mala pacēlās apmēram sešas pēdas zem ventilācijas lūkas ieejas. Bet šīs sienas… tās meta trakulīgus likumus un pagriezās dažādos leņķos, veidojot neregulāru formu telpas, kurām bija attāla līdzība ar parastām istabām. Gaiteņi, par kuru sākumu viņiem nebija ne jausmas, beidzās ar sešstūrainām vai astoņstūrainām telpām bez izejām. Citur savukārt ejas savienoja vai­rākas telpas bez kādas jēgas, jo galējai no tām tāpat nebija ne ieejas, ne izejas.

Sienas bija vismaz trīs pēdas biezas. Varēja nokāpt uz tām un iet uz priekšu, mēģinot noskaidrot, kādam nolūkam šis sarežģītais labirints domāts, vai arī vis­pār to apiet. Un, tā kā atpakaļceļa nebija, tas bija vienīgais, ko viņiem atlika darīt. Deins parāpās atpakaļ, dodams vietu Kosti.

Mehāniķis palūkojās uz savādo ainavu un pārsteigts iesvilpās.

—   Kam tas viss? — viņš vaicāja. — Tam taču nav nekādas jēgas …

—   Jā, mūsu izpratnē tam varbūt tiešām nav jēgas, — piekrita Mura. — Taču nostrādāts tas ir godam un ne jau nu bez zināma nolūka. Kaut ko tādu nemētiz celt tāpat vien.

Deins pastiepās pāri Kosti plecam un pakratīja režģi.

—   So te vajadzēs izlauzt…

—   Labi, bet ko pēc tam? — vaicāja mehāniķis. — Spārnu taču mums nav!

—  Mēs nolaidīsimies uz sienām. Tās ir pietiekami platas, un mēs varētu pa tām doties tālāk …

Kosti bridi klusēja. Tad viņa lielas ķetnas aptaus­tīja režģi.

—  Jā, te būs jāpapūlas …

Viņš izņēma savu instrumentu somu un ķērās pie režģa ramja.

Tāpat saliekušies viņi notiesāja pa porcijai no ne­aizskaramās pārtikas devas. Ta ka pelecigā krēsla ala joprojām bija tada pati, laiku varēja noteikt tikai pēc pulksteņa. Šķita, ka ir pusnakts, taču pulkstenis radīja pēcpusdienu.

Kosti norija savu sintētiskās barības devu un tur­pināju darbu. Kad viņš nolika pie malas instrumentus, bija pagājusi krietni vairāk nekā stunda.

—   Nu, palūkosim!

Viņš bez sevišķas piepūles izgrūda režģi ārā, un caurules gals bija vaļā. Taču viņš nemetas āra, kā Deins bija gaidījis, bet palīda atpakaļ, palaizdams garām pārējos. Mura pabāza laukā galvu un atska­tījās uz Deinu.

—   Jums būs man jāpalīdz sasniegt sienu. Mans augums par mazu …