Sargasi kosmosā

Viņš izstiepa rokas, un Deins tās stingri satvēra pie plaukstu pamatiem. Mura atmuguriski uzmanīgi izlīda no ventilācijas ejas, un viņa svars vienubrīd nedaudz parāva Deinu līdzi. Taču Kosti tūlīt satvēra viņu jostas vietā, un stjuarts sasniedza sienu.

—   Kārtībā! — Mura paziņoja, paskrēja pa sienu pāris pēdu pa labi un apstājās.

Deins pagriezās, grasīdamies pievienoties stjuar­tam.

—   Laimīgu ceļu! — no tumsas atskanēja Kosti balss. Tā vietā, lai saliektos un sekotu biedriem, me­hāniķis bija ielīdis atpakaļ ejā.

—   Ko jūs ar to gribat teikt? — vaicāja Deins, sa­klausījis Kosti balsī kaut kādu savādu intonāciju.

—   Tālāk jums būs jādodas bez manis, puis, — me­hāniķis mierīgi atteica. — Mana galva nepanes aug­stumu. Es nevaru iet pa šīm sienām… divi soļi, un es novclšos lejā.

Deins bija pavisam aizmirsis šo milža vājo vietu. Ko lai viņi iesāk? No šejienes varēja izkļūt tikai pa sienām, bet Kosti pa tam nespēja iet. Bet nevarēja taču atstāt viņu šeit.

—   Paklausies, puis, — ierunājās Kosti. — Jums abiem jāiet tālāk. Es palikšu tepat. Ja atradīsiet izeju, es varbūt kaut kā līdz tai aizkļūšu. Bet, kamēr jūs meklēsiet, es tikai traucēšu. Tā būs prātīgāk…

Varbūt tiešām tā bija prātīgāk, taču Deins tam ne­varēja piekrist. Taču, vēl pirms viņš paguva kaut ko iebilst, Kosti dzelžaini satvēra viņu aiz rokām, aiz­stūma līdz ejas galam un nolaida lejā, līdz viņa kājas pieskārās sienai, un atkāpās ejā.

—   Kosti nenāks… Viņš saka, ka nevarot noiet!

Mura pamāja.

—   Ja, — viņš sacīja, norādīdams uz sienu labi­rintu, — viņš šeit tiešām nevarētu noiet. Bet, tiklīdz būsim atraduši izeju, mēs atnāksim pēc viņa. Mēs vieni paši tiksim uz priekšu ātrāk, un Karls to sa­prot …

Joprojām juzdamies kā nodevējs, Deins negribīgi sekoja stjuartam, kas droši kā kaķis sāka iet pa sienu uz juceklīgā labirinta pusi. Sienas bija apmēram div­desmit pēdu augstas; telpas un gaiteņi, ko tas vei­doja, bija pilnīgi tukši. Šķita, ka gadsimtiem ilgi te nav bijusi neviena dzīva būtne. Pēkšņi Mura klusi iesaucās un ļāva gaismas staram krist lejup kādā šaurā telpā.

Pienācis klāt, Deins ieraudzīja baltu kaulu kaudzi un galvaskausu, kas vērās viņos ar tukšiem acu do­bumiem. Labirintā reiz bija iekļuvis kāds nelaimīgais, lai paliktu tur uz visiem laikiem.

Muras lukturīša gaisma lēni aprakstīja apļus ap skeletu. Viņi pamanīja drēbju atliekas, un gaisma at­starojās no niķelētas sprādzes.

Gūsteknis, — lēni sacīja stjuarts. — Jā, šajā

labirintā cilvēks var klaiņot vai visu mūžu un neatrast izeju…

—   Jūs domājat, ka viņš šeit atrodas kopš… kopš… — Deins sastomījās, nevarēdams nosaukt laika posmu, kas pagājis kopš pilsētas izpostīšanas un Limbo nosvilināšanas.

—   Domāju, ka ne. Tas ir bijis cilvēks, tāpat kā mēs. Protams, viņš te guļ jau ilgi, taču ne kopš tiem lai­kiem, kad ticis būvēts šis labirints.

Turpinot pāriet no vienas sienas uz citu, kuras iz- vijās un izlocījās visdažādākajos virzienos, tomēr visu laiku tiecoties uz centru, viņi visu laiku lūkojās tel­pās zem sevis, cerēdami ieraudzīt vēl kādas paliekas. Deins saprata, ka šī savādā bišu šūnām līdzīgā būve aizņem daudz lielāku platību, nekā bija šķitis, lūkojo­ties pa ventilācijas lūku. Sīs līdzenās, masīvās sie­nas, kas krustojās, izlocījās un atkal krustojās, lai iz­beigtos dīvainā tukšumā, droši vien aizņēma vairākas kvadrātjūdzes.

—   Kaut kādam mērķim, — murmināja Mura. — Kaut kādam nolūkam taču jābūt — bet kādam? Kaut kādas nepareizas līnijas… tāpat kā celtnēm tur, pilsētā. Tas ir Priekšteču darbs. Bet kāpēc… kāpēc gan viņiem vajadzēja izdomāt kaut ko tādu?

—   Cietums? — ierunājās Deins. — Cilvēks, kas šeit ieslodzīts, nekad vairs netiek ārā. Reizē cietums un soda vieta.

—   Nē, — Mura pakratīja galvu. — Pārāk grandi­ozi. Cilvēki necels neko tādu tikai tāpēc, lai sodītu noziedzniekus. Lai spriestu taisnu tiesu, pastāv paņē­mieni, kas prasa mazāk laika un pūļu.

—   Bet varbūt Priekšteči nebija cilvēki? ..

—   Varbūt viņi nebija tādi cilvēki kā mēs. Bet ko mēs saprotam ar vārdu «cilvēki»? Mēs to lietojam, lai apzīmētu saprātīgas būtnes, kuras zināmā mērā spēj ietekmēt apkārtējo vidi un savu likteni. Sajā ziņā

Priekšteči, protams, ir bijuši cilvēki. Bet neviens mani nepārliecinās, ka viņi šo te izmantojuši tikai par cie­tumu un soda vietu!

Viņi abi droši turējās kājās un nebaidījās no aug­stuma, tomēr neriskēja iet pa šaurajām sienām pārāk ātri. Deins atklāja, ka, pārāk ilgi lūkojoties ejās un telpās lejā, sāk reibt galva, tāpēc laiku pa laikam bija jāapstājas un jāskatās pelēkajā tukšumā virs galvas, lai pārvarētu nelabumu. Un visu laiku sienās bija jūtama vibrācija — varenajai iekārtai vajadzēja būt kaut kur šajā kalnu grēdā, un arī labirintam tajā droši vien bija sava nozīme. Kā jau bija norādījis Mura, sienu plānojumā līnijas Zemes iedzīvotāju iz­pratnē bija «nepareizas» un radīja sajūtu, kas robe­žojās ar bailēm.

Labu gabalu tālāk viņi atrada otru liki. Šoreiz luk­turīša gaismā bija redzama formas jaka ar pazīsta­mām uzšuvēm — tas bija Inspicēšanas dienesta dar­binieks.