Sargasi kosmosā

—   Var jau būt, ka te nav bijis paredzēts cie­tums, — noteica Deins, — bet par tādu tas ir izman­tots.

—   Sis te gii) jau vairākus mēnešus, — sacīja Mura, joprojām apgaismodams sačokurojušos ķermeni. Taču Deins vairījās to uzlūkot. — Varbūt viņš ir no «Rim- bolda» … vai no kāda cita sadauzīta kuģa.

—   Viņi ar savu velnišķīgo mašīnu katrā ziņā ir no­triekuši ne vienu vien Inspicēšanas dienesta kuģi. Varu derēt, ka te ir krietni daudz vraku.

—   Pareizi, — Mura piecēlās. — Un šim nelaimī­gajam mēs nevaram palīdzēt. Iesim…

Visu laiku ar nepacietību gaidījis, kad beidzot va­rēs atstāt šo senās traģēdijas mēmo liecinieku, Deins tūlīt devās tālāk uz nākamo stūri.

—   Pagaidi!… — pacēlis roku, pavēloši uzsauca stjuarts.

Deins paklausīgi apstājās. Varēja redzēt, ka stju­arts ar visu savu būtni cenšas kaut ko saklausīt. Tad ari Deins uztvēra šo skaņu — zābaku soļu troksni uz akmeņiem, magnētiskajām zolēm izsitot nevienmērīgu ritmu, it kā to valkātājs skrienot grīļotos. Mura, brīdi klausījies, ātri pagriezās pa labi un devās atpakaļ pa to pašu ceļu, kur viņi bija nākuši.

Skaņa apklusa, un Mura sāka mīņāties uz vietas, līdzīgi medību sunim paiedamies te pa labi, te pa kreisi, un spīdināja lukturīša gaismu te. vienā šaurā un līkumotā nodalījumā, te cita.

Viņš atradās virs kādas samērā taisnas ejas, kad soļu troksnis atjaunojās. Taču šoreiz ritms bija lē­nāks, ar pārtraukumiem, it kā skrējēja spēki draudētu izsīkt. Tur bija ieslodzīts vēl viens nelaimīgais — kaut nu viņiem izdotos to atrast! Deins metas uz priekšu tikpat enerģiski kā Mura.

Taču skaņa te bija manīgs orientieris. Sienas to at­balsoja, noslāpēja vai pastiprināja, tāpēc viņi tikai aptuveni varēja noteikt, no kurienes ta nāk. Viņi tur­pināja virzīties uz priekšu ar tādu aprēķinu, lai starp viņiem visu laiku būtu ne vairāk par diviem nodalī­jumiem, un apgaismoja katru stūrīti.

Deins pa šauro taku gāja gar kādu sešstūrainu telpu ar nevienāda garuma sienam un tikko bija no­kļuvis uz vienas no tam, kas bija daļa no līkumota gai­teņa. Pēkšņi viņš kādā līkumā pamanīja kustību — kāds stāvs grīļodamies vilkās uz priekšu, ar vienu roku balstīdamies pret sienu.

— Šurp! — viņš uzsauca stjuartam.

Cilvēks lejā, sasniedzis ejas galu un uzdūries kār­tējai sienai, ievaidēdamies noslīga zemē. Viņš nekus­tīgi gulēja uz mutes divdesmit pēdu zemāk par saviem iespējamajiem glābējiem. Deins vēroja absolūti gludās sienas un neVarēja iedomāties, ka varētu nokļūt lejā, lai sniegtu palīdzību.

Pieskrēja Mura, pārvietodamies ar tādu vieglumu, it kā visu mūžu nebūtu darījis neko citu kā tikai skrai­dījis pa labirintu sienām. Tagad leja gulošo ķermeni apgaismoja divi lukturīši.

Saplēstais Tirdzniecības flotes formas tērps nera­dīja šaubas. Gūsteknis bija tirgonis, tāpat kā viņi paši. Viņi nezināja, vai nepazīstamais pamanījis gaisinu, bet viņš pēkšņi ievaidējās un apvēlās uz mu­guras. Viņa seja bija klāta brūcēm un zilumiem, kas liecināja par prasmīgu un brutālu spīdzināšanu. Deins varbūt arī nebūtu viņu pazinis, toties Mura nešaubī­jās.

—   Ali!

Varbūt Kamils to bija sadzirdējis, bet varbūt tikai dzelžainā griba bija tā, kas lika viņam saņemties. Viņš vēlreiz ievaidējās, sasistās lūpas izmocīja dažus ne­saprotamus vārdus, un aizpampušās acis' pavērsās pret viņiem.

—       Ali! — sauca Mura. — Mes esam šeit. Vai tu mūs dzirdi… vai tu saprati?

Pagriezis pret viņiem nomelnējušo seju, Kamils izmocīja dažus sakarīgus vārdus:

—   Kas?… Neredzu …

—       Mura, Torsons! — atbildēja stjuarts, cenzda­mies runāt skaidri. — Vai tu esi ievainots?

—   Neredzu… Nav spēka … Izsalcis…

—        Kā lai mes nokļūstam lejā? — vaicāja Deins. Kaut viņiem tagad būtu virves, ar kurām viņi miglā bija piesējušies pie apvidus mašīnas! Bet tās bija tur, un nebija nekā, ar ko tās aizvietot.

Mura atāķēja jostu.

—   Mums ir divas jostas …

—  Arī kopā tās nav pietiekami garas!

—  Ja, tiesa gan, bet paskatīsimies…

Deins noņēma jostu un vēroja, kā stjuarts to pie­sprādzē pie savējās. Tad Mura sacīja:

—   Tev vajadzēs mani nolaist. Vai varēsi?

Deins vērtējoši pārlaida skatienu sienai. Tās augš­mala bija gluda, un uz tās nebija gluži nekā, pie kā varētu pieķerties; ja viņš nenoturēs stjuarta svaru, tad tiks norauts līdzi. Bet citas izejas nebija.

—   Pacentīšos …

Viņš nogūlās uz vēdera, ar zābaku purngaliem aiz- āķējās aiz sienas otras malas un ar kreiso roku pie­ķērās blakussienai. Mura pa to laiku bija izvilcis blasteru un to rūpīgi noregulēja.

—   Nu, es eju…

Turēdams blasteru vienā rokā, viņš ar otru ieķērās improvizētajā trosē. Deins, zobus sakodis, turēja, juz­dams plecā neizturamas sāpes.

Pēkšņi sejā iesitās apžilbinošs karstums, kas lika aizvērt acis un noliekt galvu. Rīklē un deguna līda kodīgi dūmi, un viņš beidzot saprata, ko Mura nodo­mājis. Stjuarts, laizdamies lejā, ar blasteru izdedzi­nāja gludajā sienā pakāpienus, izveidojot kāpnes, pa kurām sasniegt Ali-,

16. LIMBO SIRDS