Sargasi kosmosā

Viņaprāt, vēsais gaiss bija tāds pats kā vienmēr. Pē­dējais apgalvojums varēja būt vienkārši gūstekņa fantāzijas auglis. Tomēr viņi paātrināja soli.

Kādu laiku bālais lukturīša gaismas aplis |āva vi­ņiem ievērot pagriezienu secību, kādā bija devies Ričs, lai izkļūtu no labirinta. Tagad, kad lielā mašīna bija izslēgta, visur valdīja plašs, drūms klusums, kurā savādi atbalsojās vienīgi viņu zābaku troksnis. Kosti lukturītis beidzot izdega, un Deins ieslēdza savējo. Viņi turpināja virzīties uz priekšu, pārejot no telpas telpā, no viena īsa gaiteņa citā, cenzdamies līdz pē­dējam izmantot dziestošo gaismu. Taču viņiem nebija ne jausmas, cik tālu vēl ir līdz ārdurvīm.

Kad tumsa bija aprijusi arī Deina lukturīša gaismu, Mura deva jaunu pavēli:

—   Tagad visiem sadoties rokās!

Deins ar labo roku ieķērās Muras jostā un ar kreiso satvēra Ali roku pie plaukstas pamata, tādējādi iz­veidodams vienu ķēdes posmu. Un viņi devās tālāk. Kravas uzrauga palīgs izdzirda klusu murmināšanu — stjuarts priekš-galā skaitīja soļus, izstrādādams kaut kādu savu īpašu metodi, kā pārvietoties tumsā.

Bet tumsa bija nospiedoša, bieza, taustāma, kaut kā neizprotama pilna, kā jau tas bija raksturīgi šai planētai. Šķita, ka viņi ar pūlēm pārvietojas kaut kādā lipīgā šķidrumā, un sāka jau zust cerība sa­sniegt ārpasauli — drīzāk jau radās sajūta, ka viņi tiek dzīti atpakaļ, pretī pazušanai.

Deins mehāniski sekoja Muram, viņam atlika vie­nīgi cerēt, ka stjuarts zina, ko dara, un agri vai vēlu aizvedīs viņus pie labirinta izejas. Pats viņš smagi elsa, it kā viņi būtu skrējuši, kaut gan visi, kopš bija sadevušies rokās, gluži neviļus soļoja nesteidzīgi kā Biroja parādes laukumā.

—  Un tomēr — cik jūdzes mums vēl jānoiet? — atskanēja Kosti balss.

Par atbildi atkal nicīgi iespurcās viņu gūsteknis.

—  Vai tev, tirgoni, nav vienalga? Izejas no šejienes nav — jūs nolauzāt sviru.

Vai rīgelietis pats tam tiešām ticēja? Ja tā, tad kā­pēc viņš bija tik mierīgs? Varbūt viņš piederēja pie kādas no tām fatālistiskajām rasēm, kuru uztverē nav atšķirības starp dzīvību un nāvi?

Mura pārsteigts iesvilpās, un brīdi vēlāk Deins uz­grūdās viņam virsū. Ali un abi pārējie savukārt uzgrūdās Deinam un sadrūzmējās viņam aiz mugu­ras. Priekšā bija siena. Pēc Deina domām, tam bija tikai viens izskaidrojums — Mura kaut kur bija kļū­dījies un tumsā nogriezies pa nepareizu eju. Viņi bija apmaldījušies!

—   Kur rnēs esam? — vaicāja Kosti.

—   Apmaldījušies, — sausi atteica rīgelietis ar aukstu izsmieklu balsī.

Taču Deins jau bija pielicis roku sienai, kas bija viņiem aizšķērsojusi ceļu, un viņa pirksti sataustīja tās virsmu. Tas vairs nebija gludais Priekšteču dari­nātais materiāls, bet raupjš akmens. Viņi bija sasnie­guši dabisku klinti — alas robežu! Arī pats Mura to apstiprināja.

—   Tā ir klints — labirinta gals.

—   Bet kur ir izeja? — neatlaidās Kosti.

—   Izeja ir slēgta, jo jūs salauzāt sviru, — atteica rīgelietis. — Visas izejas kontrolē iekārta …

—   Ja jau tā, — pirmo reizi, kopš viņi bija sākuši iet, ierunājās Ali, — tad ko jūs darījāt agrāk, kad jums vajadzēja mašīnu izslēgt? Sēdējāt ieslēgti, ka­mēr tā netika iedarbināta no jauna?

Atbildes nebija. Tad Deins izdzirdēja tumsā kaut kādu kustību un savādu kņadu, kuru noslāpēja Kosti dobjais bass:

—       Kad mēs uzdodam jautājumus, tu, čūska, tad ir jāatbild, citādi būs slikti! Ko jūs darījāt agrāk, kad izslēdzāt mašīnu?

Atkal bija dzirdama kņada. Pēc tam aizsmakusi atbilde:

—       Mēs palikām šeit, kamēr to iedarbināja no jauna. To izslēdza tikai šad tad.

—       Kad šeit uzturējās Inspicēšanas dienesta darbi­nieki, tā bija izslēgta dienām ilgi, — izlaboja Deins.

—       Tad mēs tai vispār netuvojāmies, — ātri atteica rīgelietis — pārāk ātri.

—        Kādam bija jāpaliek šeit, lai ieslēgtu mašīnu, kad jūs to vēlējāties, — uzsvēra Ali. — Ja durvis būtu bijušas slēgtas, jūs netiktu ne iekšā, ne ārā…

—       Es neesmu inženieris, — rīgelietis bija zaudējis da'ļu savas bezrūpības un saīga.

—        Nē, tu esi tikai viens no Riča rokaspuišiem. Un, ja no šejienes ir izeja, tad tu to zini, — noskaldīja Kosti.

—       Kā ar jusu caurulīti? — Deins pievērsās Mu- ram, jo stjuarta ilgstošā klusēšana viņu mulsināja.

—   Es jau mēģināju, — uzrunātais atbildēja.

—       Bet tā nedarbojas, vai ne! Nu, čūska, klāj vaļā!…

Atkal bija dzirdama kņada, tad ierunājās Ali:

—       Ja tā ir klints un ja te ir īstā vieta — kā būtu, ja pamēģinātu ar blasteru?

Pārgriezt klinti! Deins uzlika roku uz maksts. Blasters varēja griezt akmeni, turklāt daudz vieglāk nekā cieto labirinta sienu materiālu. Šī ideja pārņēma savā varā arī Kosti — viņa «pārliecināšanas» metožu radītais apslāpētais troksnis mitējās.

—       Jāatrod tikai īstā vieta, — turpināja Ali. — Kur ir durvis …

—       Nu, to mēs uzzināsim no šīs čūskas, vai ne? — noņurrāja mehāniķis.

Par atbildi atskanēja kaut kāda neskaidra šņuk­stēšana. Kosti acīmredzot to noturēja par piekrišanas zīmi, jo brīdi vēlāk jau spraucās garām Deinam, stumdams gūstekni sev pa priekšu.

—   Nu ko, vai te? Nu, pielūko, puisīt, lai tā būtul