Starp diviem laikmetiem

Tad es piecēlos, pārkāpu pāri tukšumam un ātri virzījos uz to pašu logu. Gandrīz jau sasniedzis to, es pavēros atpakaļ un cauri sniegputenim ieraudzīju, ka arī otra meitene jau ir uz izkārtnes un steidzas pa to uz priekšu, bet vīrietis vēl aizvien gaidīja uz palo­dzes, un šķita, liesmas šad un tad izšaujas laukā garām viņam; karstumam vajadzēja būt drausmī­gam. Es mazliet pamāju ar roku un uzsmaidīju viņam, cerēdams viņu uzmundrināt; viņam netrūka drosmes. Un tad es biju jau pie loga, un tas pats vīrietis — jauns, bārdains — palīdzēja man ietikt iekšā, un mēs ar Džūliju bijām glābti.

Es apliku roku Džūlijai ap vidu un uzsmaidīju viņai, un viņa ar abām rokām bija mani apskāvusi un cieši piespiedusi galvu man pie krūtīm. Viņa skatī- jas uz mani un aiz atvieglojuma it kā iesmējās, it kā i e šņukst ējās.murminādama:

Paldies dievam, paldies dievam, paldies dievam!

Ar otru roku es spiedu roku cilvēkam, kas bija ievilcis mūs iekšā. Viņš stādījās mums priekšā — viņš bija misters Tompsons un šā kantora īpašnieks. Istabā bija vēl divi vīrieši, kas stāvēja un smaidīja, un vienu es pazinu. Tas bija doktors Praims no «Observer», cilvēks, kas pirms pāris dienām bija mani aizsūtījis pie sētnieka. Viņš stāstīja, ka viņš un arī otrs vīrietis izbēguši pa izkārtni gluži tāpat kā mēs.

Tompsons atkal piegāja pie loga, lai palīdzētu pir­majai meitenei no izkārtnes ierāpties iekšā; mēs ar Džūliju gājām prom. Kad pa gaiteni devāmies uz kāpnēm, mums klāt piesteidzās vīrietis, kas steidzīgi centas uzvilkt žaketi. Viņš mums uzsauca, ka esot «Tinies» reportieris, un jautāja, vai mēs neesot no lieni, kurus viņš redzējis iebēgot mājā pa «Observer» izkārtni. Es atbildēju, ka neesam vis, ka tie visi palika Tornpsona kantorī. Tad mēs ar Džūliju noskrējām lejā uz ielas.

Man ir — un šķiet, es vēlos, lai vienmēr būtu, — «New York Times» nākamā rīta, 1882. gada 1. feb­ruāra, numurs. Visu pirmo lapu un lielāko daļu otras aizņem apraksts par drausmīgo ugunsgrēku. Es negribu rakstīt par to, ko redzējām mēs ar Džūliju, es burtiski citēšu «Times»:

.. . augšējos logos .. . drūzmējās cilvēciskas būtnes. Šausmu pārņemtu vīriešu un sieviešu sejas raudzī­jās cauri dūmiem lejā uz saviem līdzcilvēkiem; viņi izstiepa rokas un skali kliedza pēc glābiņa. Ar lies­mām sajaukušies dūmi piešķīra viņu sejām pārda­bisku nokrāsu, un kliedzieni, saplūzdami ar uguns rūkoņu un ugunsdzēsēju aizsmakušajiem kliedzieniem, satrauktajam [aužu pūlim lejā izklausījās kā balsis no kapa. Ugunsdzēsēji darīja visu, kas bija cilvēku spēkos, bezbailīgi riskēdami ar savām dzīvībām, pūlēdamies glābt ieslodzītos cietējus, bet, lai ari viņu kustības bija naskas, degošajā mājā smo­košajām būtnēm tās izskatījās gaužām gausas. Uguns savu darbu bija paveikusi tik žigli, ka sasniegt nelaimīgos ar kāpnēm nebija iespējams. Ugunsdzē­sēji uzslēja savas kāpnes, taču tās sniedzās tikai līdz trešajam stāvam, un viņi nevajadzīgi zaudēja laiku, lai tās pagarinātu. Pa tam tie, kas atradās mājā, re­dzēja, ka nāve noteikti un nenovēršami nāk tiem virsū no aizmugures, un gatavošanās viņu glābšanai tiem likās bezgalīgi ilga …

Tas bija skats, kādu, manuprāt, modernajā pasaulē nevar redzēt. Tikai ēkas ārsienas bija mūra; visa iekšiene — grīdas, logu rāmji, durvis — bija no koka. Tāpat visos kantoros un pārējās telpās visas biroja mēbeles bija koka. Pat sienās un griestos zem apmetuma bija skaliņu režģis. Gadu gaitā ēka bija izkaltusi sausa kā pulveris. Uguns burtiski eksplo­dēja cauri visam pirmajam stāvam un pa abām kāp­nēm uzrāpās nākamajā stāvā. Tagad no visiem zemāko stāvu logiem kā karogi uz augšu plandījās sarkanas, mežonīgas liesmas; šķita, ka tās patiešām cenšas uzrāpties augstāk. Kopā ar liesmām no visiem logiem vēlās un vērpās biezi, sodrējaini dūmi. Pa Pārkrovu pūta brāzmains vējš, gaiss bija pilns sniegpārslu, un labu brīdi liesmas vēja brāzmā pie­liecās tuvāk zemei, lēkādamas un drebēdamas, cīnīda­mās, cenšoties no jauna izslieties un atkal aizsniegt majas fasādi, turklāt vēl augstāk.

Katrreiz, kad aizveru acis un atceros šo skatu, es redzu šausmīgās krāsas: tumšā, nokvēpusi mājas fasāde, baismīgās oranžsarkanās, milzīgās liesmas, melnās dūmu vērpetes, ugunsdzēsēju sarkano kāpņu zirnekļu tīkls, ļaudis uz palodzēm, lielākoties meln­baltos tērpos, bet viena meitene spilgti zaļā tērpā. Cauri virpuļojošā sniega baltajam aizkaram tas viss Izskatījās dīvaini, murgaini, kā ļaunā sapnī.

Cilvēkus no trešā stāva palodzēm izglāba ātri, kaut gan logi virs «Observer» izkārtnes tagad bija vienās liesmās. Pašlaik no trešā stāva nokāpa pēdējie cil­vēki vai arī viņus nonesa. Acīmredzot nedaudzas no izvelkamajām kāpnēm bija pietiekami garas, lai aiz­sniegtu ceturto stāvu, bet tagad, kad izstiepa visaug­stākos pagarinājumus, lai nokļūtu pie ceturtā stāva, izrādījās, ka pāri ielai izvilkto telegrāfa stiepļu mudžeklis neļauj kāpnes izsliet.