Starp diviem laikmetiem

Kāds pusducis ugunsdzēsēju bija pacēluši vienas kāpnes un mēģināja ar varu izstumt cauri stiepļu mudžeklim. Mēs redzējām, ka tievie, melnie stiepļu pavedieni saspringst, pārtrūkst un krīt, to gali trīc mi kāpņu augšējais gals izlaužas cauri. Tāpat uzslēja vel divas kāpnes, un mēs vērojām, ka cilvēki metas pa kāpnēm uz leju, brīžiem pavisam pazuzdami melnajos dūmos; citas kāpnes nevarēja izdabūt cauri, un mēs redzējām kādu vīrieti, pēc tam sievieti karāja­mies pie palodzes; viņu kājas šūpojās gaisā, un, kad ugunsdzēsējs, stāvēdams uz kāpņu augšējā posma, uzsauca, viņi atlaida vaļā rokas; ugunsdzēsējs, ar kājām aptvēris pakāpienus, turējās līdzsvarā, lai viņus uztvertu.

Džūlija raustīja manu roku un kliedza ausī:

—   Džeiks! Džeiks! Varbūt viņš ir pie loga! Nasau­strīta pusē!

Es īstenībā biju piemirsis Džeiku un Kārmodiju, viņi no manas apziņas bija padzīti. Džūlija pagrie­zās, un es sekoju viņai, lauzdamies cauri pūlim. Mēs izkļuvām no burzmas, skrējām cauri parkam un pāri Meilstrītam uz Pasta kantori. Šeit mēs redzējām ne tikai degošās mājas Pārkrovas fasādi, bet pa Bīkmen- strītu arī visu dienvidu fasādi.

Bikmenstrltā kāds vecs vīrs karājās laukā pa ce­turtā stāva logu (tā rakstīts laikraksta «The Nev York Times» otrdienas, 1882. gada 1. februāra, nu­murā; tagad mēs ar Džūliju stāvējām klusējošā pūlī un vērojām viņu), un ugunsdzēsēju veiklās rokas uzslēja kāpnes, lai varētu viņu sasniegt un izglābt. Viņš turējās, pieķēries tik stipri kā nāve, taču liesmas bija stiprākas par viņu. Varēja redzēt, ka tās izšaujas pa logu garām arkai, pie kuras virs turējās. Uguns­dzēsēji jau gandrīz bija sasnieguši viņu, kad pēkšņi tūkstošiem cilvēku no krūtīm izlauzās smaga nopūta; varēja redzēt, ka vecais vīrs palaiž vaļā rokas un viņa ķermenis kūleņodams krīt lejā uz cietajiem bruģakme- ņiem. Vīrietis bija Ričards Deivijs, «Scottish Ameri­can» burtlicis. Viņš bija zaudējis samaņu, un viņu aizveda uz Čeimberslrīta slimnīcu, kur nāve itin drīz atpestīja viņu no turpmākām ciešanām.

Džūlija gandrīz domīgi nomurmināja:

—       Mēs būtu varējuši to novērst. — Tad viņa ar alnim rokām sagrāba manējo un purināja mani tik .pecīgi, ka es salīgojos. — Mēs būtu varējuši! — viņa sirdīgi uzkliedza man, tad novērsās un nomur­mināja: — Es nekad nevarēšu sev to piedot.

Man nebija, ko atbildēt; es vēlējos būt miris. Man bija jādarbojas, kaut kas jādara, kaut kā jācīnās pret notiekošo.

Kamēr mēs vērojām degošo māju, uz ceturtā stāva palodzes bija izrāpusies jauna sieviete; kad es pagriezos un ieraudzīju viņu, brīnījos, vai viņa patie­šām visu laiku bijusi iekšā; varbūt viņa bija skraidī­jusi no vienas mājas puses uz otru, kamēr atklājusi, ka šai pusē vēl nedeg. Tieši virs viņas pa piektā stāva logu rūkdamas brāzās laukā liesmas, it kā tās barotu spēcīgs caurvējš. Tomēr sieviete neļāvās panikai, viņa rūpīgi aizvēra aiz sevis logu, tad pacēla rokas virs galvas un, izstiepusi sānis, atspiedās ar tām pret loga aili. Tā bija pārsteidzoši aukstasinīga poza. Sie­viete stāvēja, nekliedza, tikai skatījās lejā uz mums un gaidīja. Viņa droši vien saprata, ka atpakaļceļa vairs nav, ka šis logs ir viņas pēdējā cerība.

IJn nenotika nekas — nesteidzās neviens uguns­dzēsējs ar kāpnēm. Manuprāt, viņi domāja — un viņus par to nevar vainot —, ka šai ugunsgrēka sta­dijā vairs neviens nevar parādīties pie kāda no logiem, vismaz šai mājas pusē. Meitene savā garajā, melnajā tērpā stāvēja un gaidīja, atbalstījusies ar izstieptajām rokām. Loga aile viņu it kā ierāmēja: ap kaklu viņai bija apmesta balta šalle. Pēkšņi rūts aiz viņas saplīsa un milzīgs melnu dūmu blāķis, vel­damies laukā, piepildīja visu logu, pilnīgi noslēpdams meiteni. Netālu no mums kāda sieviete izbailēs ieklie­dzas, un pūlis saviļņojās. Kaut kur burzmā kāds vīrietis nikni sauca pēc kāpnēm.

Melnajos dūmos, kas plūda pāri palodzei, nema­nīja liesmas, un mēs visi — viss ļaužu pūlis — aizturējām elpu: vai sieviete būs pazudusi, kad mēs atkal ieraudzīsim palodzi? Džūlija pati nemaz nema­nīja, ka abām plaukstām aptvērusi manu dilbu un no visa spēka spiež to.

Vējš ātri izklīdināja dūmus, un meitene vēl bija savā vietā, ar vienu roku atbalstījusies pret loga rāmi, ar otru aizspiedusi muti. Pēc tam viņa atkal nostājās, iepletusi rokas starp loga ailes'akmens malām, skatījās lejā uz mums un gaidīja, un pūlis, klusi murminot, cildināja viņas aukstasinību un drosmi. Ritēja minūtes: netālu no mums kāds vīrie­tis nemitīgi lādējās; viņš pats laikam to nemaz neap­zinājās. Beidzot no Nasaustrīta ap stūri skrēja divi ugunsdzēsēji ar izvelkamajām kāpnēm.

Tās bija par īsām. Nākamajās dienās avīzēs parā­dījās kritika par ugunsdzēsēju kāpņu nepietiekamo garumu laikā, kad daudzas mājas ir četrus, piecus, sešus un jaunākās pat desmit stāvus augstas. Kad kāpnes izvilka visā garumā, tās pieskārās sienai krietnas četras pēdas zem palodzes, uz kuras stāvēja meitene; palodzei pāri atkal gausi pārvēlās kvēpainu, melnu dūmu vāls un aizklāja meiteni pavisam.