Starp diviem laikmetiem

Esmu pārliecināts, ja nebūtu vēja, meitene būtu nomirusi, zaudējusi samaņu un iekritusi atpakaļ mājā vai arī nogāzusies uz ielas. Vējš saķēra lēno dūmu mākuli un, sapluinīdams to plānās driskās, aizlidi- nāja gar ēkas sienu, un mēs atkal ieraudzījām, ka plandās baltā šalle un melnais tērps.

Gribu šo to paskaidrot. Kopš mēs iznācām pa Times Building durvīm uz ielas un ieraudzījām degošo māju, es sāku klusībā pats ar sevi runāties, īstenībā es nevainoju sevi par to, ka nebiju iedrāzies Džeika Pikeringa kantorī un sabradājis tikko iedegu- šos uguni, kamēr tas vēl bija iespējams; neviens nebūtu varējis paredzēt, ka viss risināsies tik pēkšņi.

Mani grauza cita doma: varbūt tas, ka mēs ar Džū­liju bijām noslēpušies, lai noskatītos šo seno gadī­jumu, mainīja notikumu gaitu, un tieši no tā visu laiku bija baidījies doktors Dancigers. Piemēram, varbūt mēs bijām vainīgi, ka kāda klusa skaņa, kuru Kārmodijs tik tikko dzirdēja vai manīja, rakņājoties pa papīriem, tomēr būtu varējusi ietekmēt viņa tālāko rīcību. Teiksim, tieši tāpēc viņš degošo sērkociņu nometa kādu collu sāņus un tas nokrita uz papīra un aizdedzināja to. Kas gan var zināt: ja mēs nebūtu lur bijuši un nebūtu radījuši ne mazāko troksnīti, viņa sērkociņš, iespējams, būtu nokritis uz kailas grī­das. Un varbūt tad viņš būtu stāvējis un noskatījies, ka tas izdeg?

Man šķita, ka arī Džūliju urda mokošas domas: mūsu acu priekšā mira īsti, dzīvi cilvēki. Un tagad šī neticami drosmīgā meitene stāvēja augstu virs ielas, klusā apņēmībā gaidot vai nu nāvi, vai glābiņu, un lo tagad izšķirs tikai sekundes.

Divreiz neviens nemirst; es nespētu pārdzīvot, ja viņa būtu iekritusi atpakaļ mājā vai nogāzusies uz ielas manā priekšā. Man bija kaut kas jādara, un — la nebija varonība, tā bija vienkārši nepiecieša­mība — es virzījos uz priekšu, izlīdu pa virves apakšu un skrēju pāri ielai. Es neuzkāpu, es uzlēcu uz kāp­nēm un traucos pa tām līdz pašai augšai. Es ienīstu augstumu: tas padara mani nervozu, un es jūtu, ka manī mostas bailes. Taču tagad tām nebija vietas. Es atrados dīvainā eksaltācijā, galvu biju atliecis, lai redzētu pakāpienus, manas rokas un kājas lidoja, kāpņu augšgals steidzās man pretim. Man nebija ne jausmas, ko es augšā darīšu, bet, kad mana roka aptvēra pēdējo šķērskoku, es to zināju, it kā man tas visu laiku jau būtu bijis skaidrs. Abas rokas paslē- jas, sakampa apaļos kāpņu galus, kājas turpināja kapi, lidz es biju savilcies kā bumba un mana kreisā kāja atradās uz visaugstākā pakāpiena, bet labā — vienu pakāpienu zemāk. Brīdi nekustīgi karājos, pār­baudīdams, vai spēju noturēties līdzsvarā. Tad tieši īstajā brīdī es atbrīvoju rokas no kāpnēm un spēcīgi atgrūdos ar abām kājām. Mirkli balansēju gaisā, tad sasvēros uz priekšu un manas rokas kā plēsīga putna nagi ieķērās tieši palodzes malā, katra savā pusē mei­tenes kurpju purngaliem, kuri rēgojās pāri palodzei;- es paskatījos uz augšu un ieraudzīju kurpes sānos podziņu virkni.

Man nebija jāsaka viņai vairāk kā vienu reizi. Mei­tene aši pagriezās un pa manu muguru pa pusei nokāpa, pa pusei noslīdēja uz kāpnēm. Starp savām kājām ieraudzīju parādāmies ugunsdzēsēja galvu un plecus. Viņš pastiepa rokas, satvēra meitenes potī­tes, un viņa no manas muguras noslīdēja uz kāpnēm zem manis. Un tad — šī brīnišķīgā meitene jau bija izdomājusi, kā palīdzēt man. Ugunsdzēsējs turēja meiteni, viņa pastiepās uz augšu un spēcīgi apķērās man ap vidu; tā atbalstīts un atguvis līdzsvaru, es varēju palaist vaļā palodzi, ātri notupos un ar rokām sameklēju kāpņu augšdaļu. Pēc tam mēs ātri rindā kāpām lejā, un mēs vēl nebijām ne pusceļā, kad logā, kurā bija stāvējusi meitene, melnie dūmi pārvērtās rūcošās, oranžās liesmās.

Es nokāpu uz ielas, meitene apķērās man ap kaklu un noskūpstīja mani uz vaiga. Es pajautāju, kā viņu sauc. Viņa bija Aida Smola; es uz mirkli satvēru viņas roku un jutos laimīgs un savu vainu izpircis.

Es nekad neaizmirsīšu Džūlijas acis, kad noliecies līdu pa virves apakšu un viņa stāvēja un gaidīja. Cilvēki mani apsveica, sita man pa muguru, kāds iekliedza kaut ko man tieši ausī; sirmgalvis ar vec­modīgi gariem matiem līdz apkaklei un katliņu galvā centās man iespiest rokā savu zelta pulksteni. Es viņam pateicos, bet pulksteni gan neņēmu, satvēru

Džūlijas roku, un mēs devāmies projām no drūzmas uz Nasaustrīta pusi.

Varēja redzēt, ka vismaz šajos mirkļos Džūlija ir mani iemīlējusies, to varēja lasīt viņas acīs; es spēju tikai pasmaidīt un taustīju galvu, brīnīdamies, kur esmu pazaudējis cepuri. Es jutos kā viltvārdis, jo tā nebija bijusi drosme — es biju meklējis grēku izpirkšanu un atradis — Aidu Smolu, kas patiesi bija drosmīga un kuru gaida vēl visa dzīve.

Viss «Frank Leslie's Illustrated Newspaper» II. februāra vāks bija ziedots ilustrācijai, kas rādīja Aidu Smolu uz palodzes un «viņas anonīmo glābēju» uz kāpnēm.