Starp diviem laikmetiem

Pēkšņi ugunsgrēks beidzās. Jumts iegruva, bries­mīgi triekdamies virsū tam, kas vēl bija atlicis no augšstāva grīdas, tad visa mājas iekšiene iebruka pagrabā, un milzīga dzirkstēju brāzma, dūmi, virpu­ļojošas, degošas drazas ar nopūtai līdzīgu troksni uzbrāzās gaisā piecdesmit pēdu virs jumta, un trok­sni droši vien varēja sadzirdēt kvartāliem tālu. Pāris mirkļos ēka beidza degt. Un pa tukšajiem logu cauru­miem varēja redzēt debesis. Pagrabā drupas vēl vārgi gruzdēja, uguns bija zaudējusi sparu, sniga sniegs, jauki virpuļodams cauri sienu ietvertajam tukšumam. Virs katra izdegušās ēkas loga tukšuma rēgojās liels vēdekļveida nomelnējis mūra plankums, un kļuva jau grūti iedomāties, ka šis lielais, mirušais korpuss kād­reiz bijis dzīvības un cilvēku pilns. Šķita neiespējami, ka mēs tur bijām noklausījušies Džeika Pikeringa un Endrū Kārmodija sarunu tikai — es izvilku pulksteni un nespēju ticēt — pirms stundas.

Milzīgā izrāde bija beigusies, pūlis mums apkārt • aka sarunāties aizvien skaļāk, līdz troksnis pieauga par nepārtrauktu murdoņu un es izdzirdu kādu balsi sakām:

Kāda laime, ka avīze izvācās!

Es pajautāju Džūlijai:

—   Par kādu avīzi viņš runā?

—   Par «Pasauli», — viņa vienaldzīgi atbildēja. — Vel pirms pāris mēnešiem tajā atradās avīze, un vajrums ļaužu to aizvien vēl sauc tāpat par Pasaules maju. Avīze aizņēma visu augšējo stāvu; tur būtu aizgājuši bojā desmitiem un desmitiem cilvēku.

_— «Pasaule», — es lēnām teicu, izbaudīdams vārda skaņu, un tad sapratu zīmīti vecajā, zilajā aploksnē Keitas dzīvoklī: «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaulļes māju]» — «māja» bija trūkstošais vārds. «Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina …» Un visu atlikušo Kārmodija mūžu tas bija grauzis viņa sirdsapziņu. Es jutu noveļamies sma­gumu no mana paša sirdsapziņas: tagad es zināju, ka nekas, ko darīja Džūlija vai es, nebija bijis par iemeslu ugunsgrēkam.

Uz mājām mēs braucām pa gaisa dzelzceļu. Džū­lija sēdēja un neko neredzošām acīm vērās lauka pa logu; es šad tad viņai kaut ko pateicu, cenzdamies viņu izklaidēt, taču man tas neizdevās. Tā bija tais­nība, un es to zināju — mūsu rīcība nebija par iemeslu ugunsgrēkam. Mēs bijām tikai neredzami skatītāji un nemaz nebijām ietekmējuši notikumus. Un, kamēr es Džūlijai nedrīkstēju izskaidrot, kāpēc es to zinu, vismaz pārliecība manā balsī piespieda viņu ticēt šai patiesībai. Protams, viņa vēlējās, kaut mēs būtu ietekmējuši turpmākos notikumus. Man par to bija jādomā, kaut gan arī es nebūtu rīkojies ne par matu citādi, jo, ja es būtu mēģinājis to darīt, vis­ticamāk, ka mēs abi tagad būtu miruši.

Mājās pārgurusī Džūlija tūlīt devās uz savu istabu. Lejā neviena nebija, valdīja pilnīgs klusums. Lenča laiks bija jau garām, un mēs nebijām ēduši brokas­tis, tomēr es nejutos tā, lai tagad klaiņotu pa vir­tuvi, cenzdamies sagrabināt ko ēdamu. Uzgāju savā istabā, novilku mēteli un atgūlos. Pēc tādas nakts un lāda rīta jutos pagalam noguris, tomēr man šķita, ka viss pārdzīvotais ir mani pārāk satraucis, lai cs spētu aizmigt. Bet, protams, es iekritu miegā tai pašā mirklī, kad biju izstiepies gultā.

Bija jau satumsis, kad pamodos no tāda izsalkuma, ka man reiba galva. Man nebija ne jausmas, cik varētu būt pulkstenis; iespējams, ka bija jau ļoti vēls. Kad nogāju lejā, Moda Torensa un Fēlikss Grīrs sēdēja viesistabā un lasīja. Viņi paskatījās un pavirši pamāja man ar galvu, un es nopratu, ka viņiem nav ne jausmas, ka esmu redzējis ugunsgrēku. Es it kā starp citu pajautāju, vai Džeiks Pikerings ir mājās, un Fēlikss, atkal pievērsis acis grāmatai, tikai pakratīja galvu.

Cauri tumšajai ēdamistabai aizgāju uz virtuvi; pa spraugu zem durvīm varēja redzēt, ka tur deg gaisma. Džūlija ar savu krustmāti sēdēja pie galda un ēda auksta cepeša šķēles, laikam pusdienu atlie­kas, maizi un sviestu, piedzerdamas karstu tēju. Līdzko es iegāju virtuvē, krustmāte Ada pielēca kājās, lai sadabūtu arī man ko ēdamu. No viņas sejas varēja nolasīt, ka viņa zina visu vai vismaz kaut ko no tā, kas noticis, taču viņa mani neizjautāja. Džūlija paskatījās uz mani un tikko manāmi pamāja; zem acīm viņai bija tumši loki. Man bija skaidrs, kāda būs atbilde, tomēr pajautāju:

— Viņš nav atgriezies?

Džūlija atbildēja, ka ne, cieši samiedza acis, zemu nodūra zodu un purināja galvu, it kā cenzdamās alvairīt kādu tēlu vai domu, iespējams, abus divus, iiii es nezināju, ko viņai pateikt.

Kad biju pavakariņojis, Džūlija vēl aizvien sēdēja pie galda, sakrustojusi rokas klēpī. Kad paskatījos uz viņu, Džūlija teica:

— Es gribu vēlreiz aiziet atpakaļ, Saj.

Es tikai pamāju ar galvu; nezinu, kāpēc, bet arī es gribēju aiziet atpakaļ.

Laukā atkal sniga un vēl aizvien pūta vējš.