Starp diviem laikmetiem

Bikmenstrīta ietves, visu dienu un pievakari mīdī­tas, bija tīras no vecā sniega; tagad tās klāja kāda colla svaiga sniega, un iet bija viegli. Mēs paskatījā­mies pāri ielai; siena bija sabrukusi, un mēs raudztjā- mies tukšumā, kas reiz bija mājas iekšiene. Salauzto gāzes cauruļu liesmiņas maigi dūca. Ugunsgrēks bija beidzies. «Pasaules iznīcināšana» bija pilnīga un aizslīdēja ne tikai pagātnē, bet pat jau aizmir­stībā.

Šai pašā mirklī vesels bars mākslinieku gāzes gaismā dažus kvartālus uz rietumiem redakcijās nopūlas, griezdami kokā ugunsgrēka ainas; tās parā­dīsies pēc kādas nedēļas. Man līdzās ejošā meitene un vairums pilsētas iedzīvotāju paskatīsies uz māk­slinieku darbu, atkal pārdzīvodami ugunsgrēka laikā izjusto. Taču es sapratu to, ko viņi nevarēja saprast: cik neticami ātri pazudīs šie cilvēki, kas tagad darināja kokgriezumus, un arī visi tie, kas tos apskatīs, — pat šī meitene —, lai cik neticami tas arī šķiet. Šur tur kādos aktu vākos nodzeltēs pēdējie nedaudzie eksemplāri, pārvērtīsies par kaut ko ērmotu, mazliet uzjautrinošu, un šī zudusī ēka un drausmīgais ugunsgrēks pagaisīs no visu cilvēku atmiņas. Kad gājām pa Bīkmenstrītu garām dru­pām, kuras vietvietām jau sāka pārklāt sniegs, mani uz pāris mirkļiem pievārēja skumjas: cilvēka dzīve ir tik īsa un šķiet tik nenozīmīga. Tādas domas cilvēku parasti sagrābj, kad viņš pašā nakts vidū pamostas pamests un jūtas viens visā pasaulē. Es pazinu laik­metu, kad šī ēka un ugunsgrēks bija tā aizmirsti, it kā to nekad nebūtu bijis, un mani šī sajuta parņema tagad.

Mēs iegriezāmies Nasaustritā un klusēdami sākām steigties, piepeši vēlēdamies pamest šo vietu uz visiem laikiem, un abi nojautām, ka izjūtam to pašu. Tieši pāri pretim Times Building Nasaustrīta ieejai laterna nebija saplēsta, un tās dzeltenās gais­mas aplis maigs un skaists mirguļoja uz ietves sniega. Arī uz šīs ietves sniegs bija gandrīz neskarts, taču ne gluži; tajā iezīmējās vientuļu pēdu virkne, kas izzuda tumsā aiz laternas. Pēdas izskatījās tā, it kā kāds būtu lūrējis pa izpostītās Pasaules mājas loga caurumu, pēc tam pārgājis pāri Nasaustrītam, uzkāpis uz ietves malas un aizgājis.

Mēs sasniedzām pēdu nospiedumus, un mūsējie parādījās tiem blakus. Tieši zem lampas es satvēru Džūlijas roku, un mēs apstājāmies. Asi iezīmējies sniegā, tāds, kādu jau reiz biju to redzējis, vīdēja kapakmens nospiedums; desmitiem punktu veidoja tajā apli, kas aptvēra deviņstarainu zvaigzni. Taču šoreiz nospiedumu bija daudz. Pēdu virknē aiz katra pazoles nospieduma atradās kapa pieminekļa attēls ar noapaļotajām malām un taisno pamatu.

—   Tie ir papēža nospiedumi, — es iesaucos, notu- pos blakus vienam un rādīju to Džūlijai. — Zvaigzni un apli veido naglu galviņas.

Es paskatījos uz augšu, uz Džūliju, un viņa neiz­pratnē pamāja ar galvu.

—  Jā, protams, vīrieši, pasūtot kurpes, bieži izvē­las papēžus ar kaut kādu paša zīmējumu. — Viņa paraustīja plecus. — Tā ir tikai zīme, kas nesot laimi.

Es pamāju ar galvu; es biju sapratis. Šī bija Kār­modija zīme; viņš bija izbēdzis no ugunsgrēka. Un tikai pirms īsa brītiņa bija atradies šeit, lai paskatī­tos, ko izdarījis. Es vēl mirkli stāvēju un noskatījos uz dīvaino, nelielo nospiedumu svaigajā sniegā. Viņu apbedīs zem šīs zīmes. Daudzus gadus pēc šīs dienas viņa atraitne nomazgās un apģērbs viņa tikko sastin­gušo līķi, tad apraks zem tādas pašas zīmes. Kāpēc? Kāpēc? Uz šo jautājumu atbildes vēl nebija.

Visu ceļu līdz mājām mēs nogājām kājām. Vējš bija norimis, vairs nesniga, ari aukstums bija mazi­nājies; tik vēlu un tūlīt pēc sniegputeņa ielas bija pamestas, un mēs bijām palikuši vieni paši pasaulē.

Mēs nonācām pie 14. ielas un pagriezāmies uz aus­trumiem, lai noietu nelielo kvartālu līdz Irvingplei- sai, kas, tāpat kā tagad, aizveda tieši uz Gremersij- parku. Tieši priekšā uz 14. ielas un Irvingpleisas stūra kāda ēka bija spoži apgaismota, un mēs izdzirdām valša skaņas.

— Mūzikas akadēmija, — Džūlija paskaidroja, un, piegājuši pie tās atvērtajām sānu ieejām, mēs pie vienas apstājāmies, lai paskatītos.

Mēs redzējām pārsteidzošu un žilbinošu skatu. Vismaz trešā daļa galvenās zāles bija atbrīvota no krēsliem un klāta ar mazliet paaugstinātu vaskotu un mirdzošu dejas grīdu, uz kuras valsēja pāri. Tie gan pazibēja, gan pazuda. Balkonā spēlēja liels orķestris, vijoļu lociņi strauji zibēja, un visas ložas, kas vairākos stāvos stiepās no vienas skatuves malas līdz otrai liela pakava veidā, bija pilnas ļaužu, kas tērzēja, smējās un vēroja dejotājus. Vēl vairāk ska­tītāju atradās uz skatuves un atlikušajā galvenās zāles daļā.

Visi vīrieši bija frakās un ar baltām kaklasaitēm, tomēr matu garums un sakārtojums bija ļoti dažāds, vēl vairāk atšķīrās bārdas, ūsas un vaigubārdas, un tāpēc vīrieši nezaudēja savu individualitāti, izskatī­jās atšķirīgi un interesanti. Un sievietes savos gara­jos tērpos ar kailajiem pleciem un pārsteidzoši dzi­ļajiem izgriezumiem — nu, ja dienas tērpi astoņdes-