Starp diviem laikmetiem

mītajos gados bija diezgan garlaicīgi, tad šovakar sievietes to visu izlaboja. Es nepārzinu ne sieviešu tērpu terminoloģiju, ne ari audumus, no kuriem tos gatavo; es citēšu balles aprakstu nākamā rīta «Times» numurā:

Mis Greisa bija krēmkrāsas atlasa uti brokāta tērpā ar pērlēm izrotātu priekšdaļu. Misis Taunsendai bija mugurā tērps no zila atlasa ar zelta brokāta lapām un ziediem: misis Braisa bija tērpusies baltā atlasa un brokāta kleitā, kas bija apšūta ar mežģīņu volā- niem; misis Oliņa bija baltā, vizmojošā zida muarē kleitā ar pērļu un dimanta rotājumiem; misis Vulzi- jai bija melna tilla kleita ar melna atlasa ņieburu un dimanta izrotājumiem. Misis Vanderbilta bija baltā zidā ar briljantiem.

Stāvēdams dažas pēdas no mums, kāds vīrietis frakā ar baltu kaklasaiti — viņš tomēr nepārprotami izskatījās pēc kruķa — bija mūs gluži iecietīgi novē­rojis, jo biļešu pārbaudes laiks jau sen bija garām. Es paskatījos uz viņu, un viņš pienāca pie mums.

— šeit ir kāda man pazīstama dāma, — es viņam leicu. — Vai kaut kā nevarētu atrast, kur viņa ir?

Es ar piemiegtām acīm un sašķobītu seju pārska- tīju zāli; kaut kādu iemeslu dēļ mēs vienmēr pret kru­ķiem izturamies tā, it kā viņi visi būtu stulbeņi. Viņš piegāja pie maza apzeltīta krēsliņa, paņēma vairākas lappuses garu ar roku rakstītu sarakstu un pasnie­dza to man. Ložas lielākoties bija nosauktas kompo­nistu vārdos, sākot ar Mocartu, Meierbēru, Bellini un Doniceti. Es pārskatīju vārdus zem virsrakstiem, visi bija skaistā sievietes rokrakstā; es meklēju zem Verdi, Guno, Vēbera, Vāgnera, Bēthovena, Obēra, llnlevi, Grizī un beidzot zem Pikolomini atradu četru sieviešu un viņu vīru vārdus, un viens no šiem čet­riem bija 1as, kuru meklēju.

Sargs vai kruķis, kas nu viņš īsti bija, parādīja man Pikolomini ložu; tā bija gandrīz pilna — četras sievietes un Iris vīrieši sēdēja un skatījās lejā uz dejotājiem. Sargs aizgāja, un es klusi pačukstēju Džūlijai:

—   Tur viņas ir — četras sievietes. Viena no viņām droši vien skaidri zina, ka viņas vīrs šodien nogali­nāja kādu pusduci cilvēku. Un gandrīz sadega arī pats. Pasakiet, kura no sievietēm ta ir?

—   Par to nav nekādu šaubu, vai ne? — Džūlija teica. — Ta ir sieviete dzeltenajā tērpa.

Es pametu ar galvu; šaubu nebija. Viņa, gadus trīsdesmit piecus veca sieviete, sēdēja ar taisnu mu­guru, gandrīz nepieskardamās mazā apzeltītā krēs­liņa atzveltnei, un viņas seja bija pavisam mierīga. Viņa būtu glīta, gandrīz skaista, tikai, uz viņu ska­toties, tas neienāca prātā; es reti biju redzējis seju — un nekad sievietes seju —, kas paustu tādu saval­dību, asu prātu un cietu gribu.

—   Vai jūs redzat, uz ko viņa skatās? — Džūlija jautāja.

Un es nopratu, ka sieviete dzeltenajā tērpā nevēro dejotājus. Loža, kurā sēdēja misis Endrū Kārmodija, bija viena no lielākajām un izcilākajam visā zālē; viņa skatījās tieši uz priekšu, kur ar lieliem, liesmojo­šiem gāzes burtiem dižojās uzraksts «Labdarība 1882», kas vēstīja, ka šis ir gada vissvarīgākais noti­kums. Un es sapratu, kāpēc Endrū Kārmodijs bija rīkojies, kāpēc viņam bija jārīkojas tā, kā viņš bija izdarījies.

—   Par ko jūs domājat? — Džūlija jautāja.

Es nespēju novērst acu no nežēlīgās un skaistās sejas.

—   Man bail no viņas. Uz viņu raugoties, mani sagrābj auksti drebuļi. Un tai pašā laikā viņa mani valdzina, savā ziņā nepieļaujami satrauc.

—   O! Kāpēc gan?

—   Pienāks laiks, kad šādas sejas un šādi cilvēki, kas iesaistīti smagās drāmās, vairs neeksistēs, viņi būs izgājuši no modes. Ļaundari būs bezgaumīgi, izdarīs asiņainus noziegumus vai finansiālus pārkā­pumus, kuros vairs nebūs ne miņas no dramatisma. Un no šiem diviem ļaužu un ļaunuma veidiem man labāk patīk tas, kuram ir savs stils.

Džūlija skatījās uz mani, jautājoši uzrāvusi uzacis. Es vēl pēdējo reizi palūkojos uz misis Kārmodiju un brīnišķīgo balli; tad mēs pagriezāmies un aizgājām garām bezgalīgajai ekipāžu virknei ietves malā; eki­pāžu sānu ugunis mirguļoja, apsegtie zirgi dīžājās, vīri livrejās gaidīja, un, ejot pa kluso ielu mājup, mēs dzirdējām, ka aiz mums izdziest valša melodija.

20

Otrā dienā es nogulēju ļoli ilgi. Kad beidzot nonācu lejā, bija jau krietni pāri dienasvidum, tomēr savas brokastis es dabūju un ēzdams lasīju laikrakstā «Times» aprakstu par ugunsgrēku; tas aizņēma visu pirmo lappusi un daļu otras. Visi pārējie pansionāri jau sen bija aizgājuši, tāpēc sēdēju viens pats pie galda, kuru bija uzklājusi Džūlija. Kad es apsēdos, viņa ienesa kafiju; viņa izskatījās ļoti bāla, zem acīm bija violeti loki. Mēs pateicām viens otram labrīt un vairāk neko nerunājām.

Brokastīs bija krustmātes Adas ceptas pankūkas; kad Džūlija lēja man kafiju, varēja dzirdēt, ka vir­tuvē karote ritmiski sitas pret fajansa bļodu — krustmāte maisīja pankūku mīklu. Ienesusi pirmo pHiikuku kaudzi, Džūlija nostājās pie galda; apziežot pankūkas ar sviestu, es paskatījos uz viņu, un viņa saka runāt.

—   Viņš nezaudēja laimīgu dzīvi, vai ne?

Es pakratīju galvu.