Starp diviem laikmetiem

—   Viņš bija apsēsts, kā prātu izdzīvojis aiz alka­tības saraust bagātību, un viņam nekad nebūtu bijis gana, Džūlija. Laiku pa laikam patiešām atgadās, ka cilvēkam labāk ir nomirt; viņš bija viens no tādiem.

Taču Džūlija tam nepiekrita un sāka purināt galvu, jau iekams es biju beidzis runāt.

—  Tie nav jautājumi, kurus drīkstam izšķirt mēs. Ja mēs būtu palikuši, ja tikai mēs būtu palikuši…

—   Paklausieties, — es teicu un paņēmu avīzi, kas bija atvērta otrā lappusē. — «Ugunsdzēsēju priekš­nieka palīgs,» — es skaļi lasīju, — «stāstīja, ka viņa pajūgs sasniedzis Nasaustrītu apmēram divas minū­tes pēc ugunsgrēka izcelšanās un ka viņš savā mūžā vēl nekad neesot bijis tik pārsteigts. Viņš domā, ka pulvera noliktava nebūtu varējusi uzliesmot strau­jāk.» — Es paskatījos uz Džūliju, tad atkal iebāzu degunu avīzē. — «Kapteinis Teinens šovakar teica, ka visā laikā, kamēr strādā policijā, viņš nekad neesot piedzīvojis tik briesmīgu un spēcīgu ugunsgrēku.»

Džūlija piespieda roku pie krūtīm.

—  Vai tur tiešām tā rakstīts? Es neesmu ieskatīju­sies avīzē; es nevaru to izturēt.

—   Tie ir vārds vārdā pareizi citāti no 1882. gada 1. februāra «The New York Times». Katrs, kas vēlas, var tos izlasīt un pārbaudīt. Džūlija, nomierinieties. Jūs neesat vainīga, ka ugunsgrēks izcēlās, jūs nebūtu spējusi to apdzēst un nebūtu varējusi palīdzēt Džci- kam. — Es nometu laikrakstu uz galda, tad parādīju viņai kādu rindkopu. — Starp citu, nepalaidiet garām šo.' Tas ir pilnīgs apraksts par to, kā doktors Praims izbēdzis pa «Observer» izkārtni uz Tompsona kan­tori. Vīrieti, kas bija redzēts kopā ar viņu, sauc par Stodardu.

Redzēju, ka esmu palīdzējis Džūlijai. Tas, ko biju lasījis, bija patiesība, un beidzot es manīju viņas acīs parādāmies pārliecību un skumju atziņu, ka mēs neko nebūtu varējuši grozīt.

Pēcpusdienā es pie viesistabas loga šķirstīju «Har- per's Weekly» un ieraudzīju, ka garām aizsoļo kāds kruķis augstā filca ķiverē un garā zilā mētelī; uz piedurknes viņam bija seržanta zīmotnes. Viņš iegrie­zās pie mūsu durvīm un piezvanīja; krustmāte Ada tās atvēra; Džūlija bija kaut kur augšstāvā. Es dzir­dēju, ka kruķis pie durvīm gauži nepareizā izrunā, lēnām, pa balsienam, it kā lasītu no papīriņa, jautā:

—   Vai mis Šarbono dzīvo šeit?

Krustmāte Ada atbildēja apstiprinoši un, piegājusi pie kāpnēm, pasauca Džūliju.

—       Morlijs, Saimons Morlijs. Vai arī viņš dzīvo Šeit? — kruķis turpināja.

Es biju jau piecēlies un, iekams krustmāte Ada paspēja atbildēt, turēdams roka avīzi, izgāju hallē; kruķis stāvēja uz verandas un turēja rokā nelielu četrstūrainu papīra lapiņu.

—   Es esmu Saimons Morlijs.

Viņš pamāja ar galvu.

—   Nu, tad tik iesim!

Džūlija nāca lejā pa kāpnēm, un kruķis pameta ar galvu uz viņas pusi.

—   Jūs abi. Uzvelciet mēteļus!

Mēs ar krustmāti Adu abi reizē iejautājāmies:

—   Kāpēc?

Gan jau jums visu pateiks, kad vajadzēs.

Man likās, ka kruķis runā ar īru akcentu.

Tomēr es gribētu to uzzināt tagad. Vai rries esam apcietināti?

.lus sasodīti drīz tādi būsiet, ja nedarīsiet, ko jums liek.

Kruķa acis pēkšņi neganti un atriebīgi iedzalkstī- jās; tā bieži atgadās ar kruķiem, ja uzdrošinās pajau- tat viņu rīcības iemeslus. Džūlija paplikšķināja krust­mātes roku un kaut ko nomierinošu nodudināja. Es zināju, ka mēs pašlaik nedzīvojam pilsoņu tiesību ziedu laikos un, ja ne sevis, tad Džūlijas dēļ iekodu mēle.

Hallē no pakaramā es paņēmu savu mēteli un kažokādas cepuri. Džūlija izņēma savu mēteli un cepurīti no skapja zem kāpnēm, apgalvodama krust­mātei, ka mēs noteikti drīz vien būsim mājās un ka nav iemesla uztraukties.

Ietves malā gaidošā kariete bija paredzēta mums. Es biju iedomājies, ka mēs iesirn kājām, taču kruķis pagāja mums garām, atvēra karietes durtiņas un pamāja, lai kāpjam iekšā. Uz maza atlokāmā soliņa ar muguru pret zirgiem sēdēja kāds vīrietis un novēroja mūs. Es palīdzēju Džūlijai iekāpt un apsēsties pla­tajā sēdeklī viņam pretim. Tad pieliecos un iekāpu pats, juzdams, ka karietes korpuss zem mana svara mazliet salīgojas. Kad es apsēdos blakus Džūlijai, kruķis uz ietves aizsita karietes durtiņas; es paskatī­jos, kā viņš paceļ roku, sveicinot mums pretim sēdošo vīrieti, ne sevišķi eleganti, bet ar dziļu cieņu. Nopliuk- šķēja groži, kariete sāka braukt, un vīrietis rāmi pamāja seržantam ar galvu mēmu atbildi uz militāro sveicienu. Tad viņš pagriezās, lai apskatītu mūs, un es visā pilnībā ieraudzīju viņa briesmīgo, ledaino seju un pēkšņi atskārtu, kas viņš ir. Es nekad agrāk nebiju viņu redzējis, bet es zināju, ka tas ir viņš, un pēkšņi pamatīgi nobijos.

Vīrietis bija liela auguma, platiem, stūrainiem ple­ciem. Es atradu viņa fotogrāfiju, un tā ir pavisam līdzīga, kaut gan neparāda ne pliko laukumu galv­vidū, ne arī acu īsto izteiksmi; viņa acis bija tās, kas biedēja. Tās bija lielas, pelēkas, novietotas cieši kopā,

kā jūs varat redzēt; tās atdzīvināja slēptā interese par mums, tās ložņāja pa mūsu sejām un apģērbu, un tajās nemanīja ne mazāko interesi par mums kā par cilvēciskām būtnēm. Mēs viņam nozīmējam kaut ko svarīgu, tikai ne kā cilvēki.