Starp diviem laikmetiem

Tas bija policijas inspektors Tomass Bērnss no Ņu­jorkas policijas departamenta, visslavenākais tā dar1 binieks, pie tam ar visļaunāko slavu. Ja viņš pats bija ieradies mūs aizvest, tad tas nebija parasts arests, un es jutu nepārtrauktas spēcīgu baiļu trīsas. Man šķiet, tikai lai mēģinātu cīnīties ar bailēm un turēties pre­tim šim vīram, es, pārliecināts, ka tas skanēs cieti un pārliecinoši, izteicu savu jautājumu:

— Nu, vai jūs neatgādināsiet mums, kādas tiesības pilsoņiem piešķir konstitūcija?

Man tas tomēr neizdevās — izklausījās, it kā es Initu tikai pajokojies.

Bēruša sejā nekas nemainījās, bet pelēkās acis ātri ieurbās manējās, pētīdamas, kāda jēga bijusi manai pārdrošībai. Manās acīs viņš to neatrada un neizteik­smīgi atbildēja jocīgā neizglītota cilvēka valodā, ērmoti plati izrunādams patskani e, kā man šķiet, pārliecināts, ka tā runā smalki ļaudis.

—   Es brīdinu: paturi savas plānprātiņa piezīmes pie sevis, vai arī es tev parādīšu rungas resno galu.

Dīvaina valoda inspektora Bērnsa mutē, taču man nenāca smiekli, pat domās ne.

Mēs klusēdami nobraucām kādus desmit kvartā­lus pa Trešo avēniju zem gaisa dzelzceļa, grabēdami un šūpodamies uz bruģakmeņiem, lāgiem sazvelda- mies uz sāniem, vietumis paslīdēdami sniegā; pēc tam iegriezāmies pa kreisi, kur Trešā avēnija un Ceturtā avēnija apvienojas Brauerstrītā.

—  Vai jums nav man kas sakāms? — Bērnss pēkšņi jautāja, un es gandrīz satrūkos, tad pakratīju galvu, tāpat arī Džūlija.

Es nodomāju, ka tas ir tipisks Bērnsa triks — ilgi ilgi klusēt, tad pēkšņi jautāt, lai iebaidītu mūs un mēs sāktu runāt.

Nobraucām vēl pāris kvartālu, tad nogriezāmies pa labi Blīkerstrītā. Vēl trīs nelieli kvartāli pa Blīker- strītu, un es pa kreisi ieraudzīju apkārt laternai krā­sotu stiklu ar uzrakstu «Malberijstrīts». Nobraukuši puskvartālu, mēs apstājāmies kreisajā pusē, un es ieraudzīju divas lielas, stūrainas lampas abpus kāp­nēm, kas veda čerstāvu mūra mājā; lampu stikli bija zaļi, un es zināju, ka tā ir policijas ēka. Kučieris nolēca uz ielas un atvēra karietes durtiņas, Bērnss pameta ar roku, un Džūlija izkāpa. Kučieris — ar kat­liņu galvā, ģērbies dzeltenbrūnā mētelī, tomēr kru­ķis, — gaidīja un, līdzko Džūlijas kājas pieskārās ietvei, stingri satvēra viņas roku. Bērnss pamāja, lai izkāpju, pats nāca man pa pēdām, ar roku cieši ap­tvēris manu plaukstas locītavu. Mūs ātri uzveda augšā pa kāpnēm, un, kad privātajās drēbēs ģērbtais kruķis, kas veda Džūliju, atvēra dubultdurvju vienu pusi, es izlasīju uzrakstu ar zelta burtiem un treknu, melnu ēnojumu: «Ņujorkas policijas galvenā par- valde.»

Atri ejot cauri priekštelpai ar dēļu grīdu, garām varen resnam pie galda sēdošam kruķim formas tērpā, es redzēju izmīdītas grīdas, notraipītus un ap­dauzītus fajansa spļaujamtraukus, netīras, tumši zaļas sienas un saodu īpatnējo dvaku, kāda allaž ir šādās daudz lietotās ēkās. Gandrīz teciņus — kāpēc, kāpēc kruķi bez kādas jēgas izturas tik pretīgi, vai viņus uz to mudina kāds instinkts? — mūs grūda lejā pa kāpnēm, tad iebīdīja netīrā pagraba istabā ar ze­miem griestiem un ķieģeļu sienām. Telpā atradās ne­liels galds, parasts koka virtuves krēsls; caurumota gāzes caurule ar reflektoru aiz tās bija uzstādīta uz statīva un pievienota gāzei ar lokanu cauruli, kas kā čūska locījās pa dēļu grīdu; uz koka trijkāja stāvēja milzīgs, sarkans pulēta koka fotoaparāts ar misiņa kloķiem un melnas ādas plēšām.

Trīs kruķi privātā, kreklos izmetušies, sekoja mums pa pēdām; viens bija plikpauris, abi pārējie matus bija pāršķīruši ar celiņu kreisajā pusē, gluži tapat kā inspektors, un diviem bija valzirga usas, kaut gan ne tik lielas kā Bērnsam. Pēc inspek­tora mājiena mēs ar Džūliju novilkām mēteļus un no­ņēmām cepures, samezdami tās kaudzē uz galda pie durvīm. Viens no vīriem tūlīt bija piegājis pie foto­aparāta un sāka ap to darboties. Pārējie divi stāvēja pie krēsla, kas atradās aparāta priekšā, un gaidīja; es sapratu — lai ar varu noturētu mani krēslā, ja tas I>utu nepieciešams.

Man nebija nekādas iespējas pretoties, un es to zināju, tomēr spēkā bija ta pati konstitūcija, kas mana laikā, un man bija kaut kas jāsaka. Un es teicu: Es gribu zināt, kālab esmu šeit. Es gribu zināt, par ko mani apvaino. Es gribu konsultēties ar advo­kātu. Un, pirms tas nav noticis, es neļaušu sevi foto­grafēt.

Bērnss pamāja abiem kruķiem.

—  Jūs dzirdējāt, ko šitas kundziņš teica; veicīgi ieklārējiet viņam, kāpēc viņš ir šiten.

Tie katrs no savas puses sagrāba manas rokas, viens ar celi milzīgi spēcīgi iespēra man tieši pa astes kaulu — Džūlija iekliedzās — un trieca mani strei- puļu streipuļiem uz krēsla pusi; es būtu nokritis, ja viņi mani neturētu. Vienā mirklī izgriezdami rokas plecos, kruķi apsvieda mani apkārt; tad katrs ar vienu roku uz mana pleca notrieca mani uz krēsla tik spa­rīgi, ka koks iečīkstējās un krēsls paslīdēja pa dēļu grīdu. Mute man pavērās neskanīgās elsās, acīs aiz sāpēm saricsās asaras. Viens no vīriem noliecās un piebāza muti cieši man pie auss; viņa balss bija līksma aiz labpatikas par to, ko viņš dara.