Starp diviem laikmetiem

—   Jūs, ser, esat šeitan tāpēc, ka mēs tā gribam! — viņš teica.

Es ātri pagriezos un, iekams viņš paspēja novēr­sties, iespļāvu viņam sejā vārdus:

—   Ak tu smirdošais kuņas dēls!

Viņš pašāva roku uz priekšu, lai satvertu manu kaklu un turētu galvu tā, ka es nevarētu to novērst no viņa otras dūres trieciena; tā bija atvilkta atpakaļ sitienam, bet Bērnss steigšus iejaucās:

—   Nē, es negribu, ka viņam paliek kāda zīme.

Pēc mirkļa dūre nokrita, roka cieši aizžņaudza manu kaklu, tad atslāba.

Mana dumpošanās neko nebija līdzējusi, un es jau to biju zinājis. Tomēr biju apmierināts ar savu rīcību. Blakus man stāvēja abi vīri, gatavi mani sa­valdīt, ja vēl pretošos; viņu sejas pauda cerību, ka sagādāšu viņiem vēl kādu izdevību, bet man pietika ar vienu reizi.

Vīram pie fotoaparāta bija rokā virtuves sērkociņš;

viņš pacēla vienu kāju, strauji rāva sērkociņu pret apspīlēto drēbi uz bikšu dibena, sērkociņš uzliesmoja, un es saodu sēra smaku. Vīrietis pagrieza misiņa ventili, šņākdama laukā plūda gāze; tad viņš pielika sērkociņu pie caurumiņiem, un uzliesmoja lēkājoša, sarkana gaisma. Viņš nogrieza gāzi zemāk, dučiem mazu mēlīšu sarāvās par mierīgu zilu liesmu, gaisma no spīdošā reflektora aiz tā karsēja ādu un žilbināja acis, un es tās samiedzu gandrīz ciet.

—   Tas neiet cauri!

Roka kratīja manu plecu daudz spēcīgāk, nekā bija nepieciešams, un man sāka klabēt zobi.

—   Taisi acis vaļā!

Es ar varu tās atplētu, un vīrs pie aparāta noliecās zem sava melnā pārklāja. Kameras plēšas paslīdēja uz priekšu, apstājās, mazliet pavilkās atpakaļ: es re­dzēju, kā viņš saspiež bumbiņu.

—   Gatavs! — fotogrāfs noteica.

Pēc tam bija Džūlijas kārta. Es biju laimīgs, ka viņai apsēžoties neviens nepieskārās. Ja viņi būtu izturējušies rupji pret Džūliju, man būtu varējusi uznākt vēlēšanās vēl ko uzsākt, un tad viņi mani būtu pagalam piekāvuši. Fotogrāfs saspieda bumbiņu, un, kad viņa galva iznira no melnā pārklāja apakšas, Bērnss pastiepa rādītājpirkstu pret viņu.

—   Tūlīt! — viņš uzsauca.

Virs steigšus nomurmināja: «Jā, ser» un teciņiem izmetās laukā ar savām platēm. Viens no pārējiem diviem izņēma piezīmju bloku, un Bērnss paskatījās uz mani.

Divdesmit astoņi līdz trīsdesmit, — viņš teica, un virs veikli pierakstīja. — Kādas piecas pēdas un desmit, simt un četrdesmit, — Bērnss turpināja, un kruķa zīmulis zibēja vien. Bērnss aprakstīja mani un manu apģērbu, pēc tam Džūliju un viņas tērpu; vīrie­tis ar piezīmju grāmatiņu izsteidzās laukā.

Bērnss pamāja man, un es piegāju pie viņa.

—- Naudasmaku!

Es iebāzu roku žaketes iekškabatā, nojauzdams, ka savu naudu vairs nekad neredzēšu. Ar otru roku izvilku sauju sīknaudas no bikšu kabatas un ar rie­bumu sniedzu i naudas maku, i monētas Bērnsam.

—   Sīknaudu paturi! — viņš teica, smaidīdams pats par savu joku, un policists privātdrēbēs ieķiķinājās. Bērnss neaizskāra manu naudas maku; viņš pakra­tīja galvu un sacīja: — Papriekš saskaiti!

Es saskaitīju. Man bija četrdesmit trīs dolāri. Bērnss kaut ko ieskribelēja mazā piezīmju grāmatiņā, tad paskatījās uz mani. — Cik? — Es pateicu, viņš ierakstīja summu lapiņā un, izrāvis to, pasniedza man ar roku rakstītu kvīti par četrdesmit trim dolā­riem ar parakstu «Tomass Bērnss, inspektors» ■— Mēs te neesam nekādi sīki zaglēni, — viņš piebilda un tad pagriezās pret Džūliju un lika saskaitīt naudu viņas maciņa. Viņš paņēma papīra naudu — Džūlijai bija deviņi dolāri —, iedeva kvīti un pa­sniedza atpakaļ maciņu; Džūlija viņam sausi pateicās un pajautāja, kādēļ mums atņem naudu.

—   Jūs varētu aizlaisties, — viņš teica, plecus paraustīdams, — bet bez naudas jūs nekur netiksiet, vai ne?

Tad bijām atkal atpakaļ karietē, Bērnss atkal sē­dēja mums pretim, vēroja un gaidīja. Aizbraucām līdz Piektajai avēnijai un pa to devāmies uz pilsētas centru.

—   Uz kurieni mēs braucam? — es jautāju.

—   Vai tad nevari uzminēt?

—   Nē, nevaru.

—   Nu, tad pacieties, gan jau redzēsi.

Kad beidzot apstājāmies starp 47. un 48. ielu, es biju uzminējis, uz kurieni mēs dodamies. Mūsu kariete apstājās pie Endrū Kārmodija Piektās avēnijas sav­rupmājas; mauriņam apkārt bija grezns akmens un bronzas žogs. Karietes durvis atvērās, kučieris pa­meta ar roku, lai izkāpjam, un gaidīja, tad satvēra Džūlijas elkoni; Bērnss pasniedzās pēc manas rokas locītavas.

Vai Kārmodijs, pamanījis, ka mēs ar Džūliju izsprukām no dēļiem aizsistās istabas blakus Džeika kantorim, domāja, ka mums kāds sakars ar izspieša­nas plānu? Vai viņš tagad apsūdzēs mūs par to?

Istabene garā, melnā tērpā ar garām piedurknēm, apsējusies milzīgu baltu priekšautu, ar smalku, baltu mežģiņu aubīti galvā atvēra durvis. Viņa bija jauna meitene, ne vecāka par piecpadsmit gadiem, vaigi viņai bija tik sarkani, it kā viņa tos nupat nupat būtu noberzusi.

— Lūdzu, nāciet iekšā, džentlmeņi un mis, jūs gaida, — viņa ar cieņu teica; meitene izskatījās nobijusies.