Starp diviem laikmetiem

Pa velvētām durvīm, pa šauru halli ar uzspodrinātu parketa grīdu, vēl pa vienām augstām durvīm mēs nokļuvām telpā, kas tik ļoti atšķīrās no krustmātes Adas viesistabas, cik vien divas istabas var atšķirties viena no otras. Tā bija četras reizes lielāka, gar vienu sienu tai bija franču logi, visas mēbeles izskatījās kā no Francijas, man šķiet, kādā 110 Luiju stiliem — gra­ciozas un tik vieglas un gleznas, ka likās gandrīz nederīgas lietošanai. Pie sienām karājās ierāmētas gleznas; velvētās nišās stāvēja balta marmora krūšu- toli. Baltas apzeltītas klavieres — varbūt tas bija klavesīns — atradās netālu 110 logiem.

Tā bija skaista telpa maigās krāsās, īsti piemērotas dekorācijas misis Endrū Kārmodijai, kas ar sakļautu ziloņkaula vēdekli rokā, ģērbusies sārtā tērpā ar tfiirnm, platām piedurknēm, izmeklētā pozā bija no­stājusies pie maza kamīna ar baltām malām. Viņas seja bija tieši tāda pati, kādu mēs ar Džūliju bijām to redzējuši pagājušajā naktī labdarības balles ložā, tikpat apvaldīta, it ka viņa savu mūžu ne par ko nebūtu bažījusies.

—   Labdien, inspektor. Misteram Karmodijam jūsu ierašanās jau pieteikta, viņš pēc brīža nonāks lejā.

Viņa uzsmaidīja Bērnsam, un bija pats par sevi saprotams, ka viņa pat nemanīja nevienu no mums pārējiem, it kā viņa patiešām mūs neredzētu.

—   Labdien, Kārmodija madama. Es ceru, ka viņš necieš lielas sāpes?

—   Viņa apdegumi ir sāpīgi, bet…

Viņa mazliet paraustīja vienu plecu un veltīja in­spektoram starojošu smaidu, tā ka bija skaidrs — saruna beigusies. Misis Kārmodija pacēla un atpleta vēdekli, vienu vai divas reizes apvēdināja seju, un, lai noslēptu faktu, ka nav uzaicināts apsēsties, inspektors aizgāja pie Marijas Antuanetes marmora krūšutēla un pieliecās to apskatīt.

Uz kāpnēm hallē, pēc tam uz marmora grīdas di­pēja lēni soļi un tuvojās atvērtajām durvīm; es pagriezos paskatīties — soļi apklusa, kad pāri liela­jam paklājam kušetei tuvojās šausmīgi apsaitēts vīrietis. Baltas saites krustām šķērsām klāja viņa pieri, nosedza abus deniņus un vaigus, cieši apskāva kaklu. Viņa deguns un mazie miesas laukumiņi starp pārsējiem bija tik sarkani un satūkuši, tik briesmīgi apdeguši, ka šķita — atlikusi vairs tikai tik plāna ādas kārtiņa, lai spētu savaldīt asinis, kuras tūlīt tūlīt izlauzīsies tai cauri. Vīrieša mati bija pilnīgi nosviluši, galvvirsa sapampusi un pārklājusies ar kreveli. Iekaisušās acis nepārtraukti blisinājās; brīdi pa brīdim viņš tās aizvēra. Viena cieši apsaitēta roka karājās melnā saitē, pirkstgali, kas līda laukā no apsēja, bija sapampusi un sasprēgājuši.

Viņš atlaidās uz kušetes, it kā būtu pārpūlējies. Kājās vīrietim bija melnas bikses ar šaurām, baltām svītriņām, mugurā tumši zili, izšuvumiem rotāti mā­jas svārki. Uz saliekamā galdiņa pie kušetes stāvēja glāze, krūze, atvērta kartona kārbiņa ar tabletēm un termometrs. Brīdi viņš nogulēja nekustēdamies un aizvērtām acīm, tad attaisīja tās un pasacīja:

—   Kā …

Tad viņš vairakas reizes stipri nokāsējās, pie tam viņa krūtis dobji gārdza. Tad viņš atkal mēģināja runāt tik apslāpētā balsī, lai atkal neuznāktu klepus, ka tā izklausījās kā čuksti:

—   Kā redzat, esmu apdedzis vakardienas uguns­grēkā. Man palaimējās izsprukt dzīvam.

Viņš pēkšņi dziļi ievilka elpu, ātri pacēla roku pie krūtīm, it kā grasītos atkal kāsēt, tomēr tikai divas reizes norija siekalas un apspieda klepu. Dažus brīžus viņš nogulēja nekustēdamies, ar aizvērtām acīm. Tad atkal attaisīja tās, paskatījās uz Džūliju, paskatījās uz mani un vairākkārt pamāja Bērnsam.

—   Jā, — viņš gandrīz čukstus izdvesa, — tie ir viņi. Pateicos jums, inspektor. Lūdzu, apsēdieties.

—   Ai, nekas, — Bērnss ieteicās tā, it kā tikai aiz izklaidības būtu piemirsis apsēsties. Viņš pievilka pie kušetes mazu krēsliņu un piemetās uz tā. — Tagad, ser, lūdzu, pastāstiet, kas notika.

Mēs stāvējām un klausījāmies, kā viņš stāsta par Pikeringa atsūtīto vēstuli un par sastapšanos Pilsētas valdes parkā.

Hs nešaubos, ka viņam kaut kādi dokumenti bija; es godīgi strādāju Pilsētas valdē par uzņēmēju; bez šaubām, viņam bija atskaites par manu darbu un dokumenti par tā apmaksu. Ne jau visi, kas strādāja Pilsētas valdei Tvīda laikā, bija negodīgi.

Protams.

Un tomēr šiem dokumentiem bija zināma vēr­tība. Fstnu iesaistījies dažās delikātās darījumu sarunās; tās grozās ap miljoniem, un tenkas un apmelojumi varētu tās traucēt. Tāpēc es liku sekot šim cilvēkam. Pikerings nemaz nemēģināja izvairīties, un detektīvs viegli uzzināja, ka viņš dzīvo Gremersij- parkā 19. majā. Es detektīvam liku izdibināt arī pā­rējo iemītnieku vārdus, jo, cik man zināms, daži no tiem arī varētu būt iejaukti šai absurdajā plānā. Va­kar no rīta es sastapu Pikeringu, kas mani aizveda uz savu slepeno kantori vecajā Pasaules mājā; es paņēmu līdzi tūkstoti skaidrā naudā, sagatavojies likt naudu galdā, lai tiktu vaļā no šā cilvēka. Ja viņš gribētu kaut centu vairāk, es pieprasītu, lai jūs apcie­tināt Pikeringu viņa dzīvoklī.

— Pilnīgi pareizi, — Bērnss apstiprināja.