Starp diviem laikmetiem

Es nodomāju, ka tas ir gluži izdevies stāsts; man šķita, ka, būdams viņa vieta, es notikumus būtu sa­grozījis apmēram tāpat. Brīžiem apstadamies, lai izklepotos, viņš turpināja gvelzt, ka Pikerings labprāt piekritis pieņemt tūkstoš dolāru, labi zinādams, ka viņam trūkst pierādījumu par kaut kādām blēdībām. Pikerings viņam izskaidrojis, ko nozīmē ar dēļiem aizsistās durvis, un, kamēr Pikerings ņēmis laukā dokumentus, ko iemainīt pret tūkstoš dolāriem, bla­kus, lifta šahtā, izcēlies ugunsgrēks, un viņam neesot ne jausmas, kā. Viņam par pilnīgu pārsteigumu, — viņš norādīja uz mums, — mēs esot iebrukuši istabā pa dēļiem aizsistajām durvīm; es esot uzbrucis Pike­ringam un sācis ar to kautiņu, kamēr Džūlija pa to laiku bāzusi naudu azotē. Viņš dzirdējis, kā sprēgā liesmas, atskan kliedzieni: «Ugunsgrēks!» un gaite­ņos skraida cilvēki; viņam bijusi jāglābj dzīvība, un viņš meties projām. Vīrietis atkal sāka briesmīgi kā­sēt, un misis Kārmodija, sirdīgi paskatījusies uz mums, aizsteidzās pie viņa un, paņēmusi no galdiņa glāzi ar ūdeni, turēja to, kamēr viņš mazliet iedzēra. Es spēju tikai stingi skatīties uz viņu; tad mēs abi ar Džūliju neizpratnē palūkojāmies viens uz otru. Es

nekādi nevarēju iedomāties, kāpēc Kārmodijs grib mūs iejaukt šai lietā; tad likās, ka es varbūt kaut ko noprotu, jo apsaitētā galva nikni kratījās, kad viņš pabīdīja sāņus glāzi un uzslējās uz kušetes sēdus.

—   Es izbēgu pa Nasaustrīta kāpnēm, — viņš aiz- svilies šņāca tā, ka tas izklausījās pēc kliedziena. — Man liekas, biju viens no pēdējiem. Un par to sa­maksāju ar deguma brūcēm sejā un galvā, vienā rokā un delmā, un mans ārsts teica, ka es būšot izķēmots uz visu mūžu. — Viņa balsī ieskanējās dziļš sarūgti­nājums.

Viņa seja būšot izkropļota uz visiem laikiem, uz galvas vairs neaugšot mati un uz sejas — bārda.

—   Un par to ir atbildīgi viņi! — Kārmodijs iespie­dzās, izstiepis roku uz mūsu pusi.

Es jutu, ka viņš pats gandrīz notic teiktajam un nīst mūs savu šausmīgo savainojumu dēļ.

Beigās viņš vēl piebilda, ka mēs noteikti esot zinā­juši par Pikeringa plānu; tā, protams, arī bija — vismaz es par to biju zinājis. No Pikeringa mājas iedzīvotājiem tikai mēs abi atbildām Pikeringa kan­torī iebrukušā pāra aprakstam un vecumam, tāpēc viņš bija licis Bērnsam mūs atvest, lai varētu mūs identificēt. Viņš atkal atlaidās uz kušetes.

—   Un, ja Pikerings vēl aizvien nav atradies, tad viņi ir vainojami tā nāvē. Ja viņi nebūtu iejaukusies, Pikerings būtu aizbēdzis reizē ar mani.

Bērnss pagriezās un paskatījās uz mums.

—   Pikerings vēl nav atrasts.

—   Tad tur stāv viņa slepkavas

Es nekad nebiju redzējis tādu naidu, kāds zvēroja viņa pa pusei apsaitētajās apsarkušajās acīs. Vai bija kāda jēga stāstīt patiesību: ka pie ugunsgrēka vai­nīgs bija viņš, ka nevis es, bet viņš cīnījās ar Pike- ringu, ka Pikeringa nāvē vainīgs Kārmodijs? Es gri­bēju to visu izkliegt, taču kā es tad varēšu izskaidrot,

kāpēc mēs bijām paslēpušies blakus Pikeringa kanto­rim? Izstāstīt Bērnsam visu par Dancigeru un Pro­jektu? Mūsu klātbūtne nodegušajā mājā nekādi ne­bija izskaidrojama. Bērnss skatījās uz mani.

—  Nu? — viņš vaicāja. — Vai tagad jums ir ko pateikt?

Pēc mirkļa es noliedzoši pakratīju galvu.

Zvanīja pie durvīm. Mēs dzirdējām, ka atveras parades durvis, istabenes, pēc tam kāda vīrieša balsi. Hallē atskanēja soļi, pie durvīm pienāca istabene, un kruķis, kas bija palicis Gremersijskvērā, ienāca, turē­dams savu ķiveri padusē. Viņš pa īstam paklanījās, pazemīgi noliekdams galvu, tad soli atkāpās un ar pirkstu noglauda ūsas. Apsaitētā galva uz kušetes karaliski pamāja, un misis Kārmodija graciozi palo­cīja galvu. Mazā ceremonija ilga vairākas sekundes, un, ja es nebūtu sapratis jau agrāk, tad tagad man uzreiz kļūtu skaidrs, ka šeit valda bagātība un vara un ka abi kruķi to saprot.

— Nu? — jautāja Bērnss balsī, kas norādīja uz viņa stāvokli šai telpā — tas ir daudz pārāks nekā uniformētajam kruķim.

—   Jā, ser.

Seržants attaisīja divas uniformas pogas tieši virs jostas, iebāza roku un tad ar instinktīvu dramatiskas situācijas izjūtu, kura, šķiet, šai laikmetā visiem bija iedzimta, aizgāja līdz galdiņam pie Kārmodija kuše­tes. Tikai tad viņš izvilka biezu žūksni banknošu un nometa uz galdiņa.

—  Sito, ser, es atradu viņa istabā. — Seržants pameta ar galvu uz manu pusi. — Saimniece man parādīja istabu, un nauda bija paslēpta ceļa somā starp drēbēm.

Es biju burtiski sastindzis; nespēju ne pakusteties, ne parunāt. Bērnss piegāja pie galdiņa un pieliecies pārbaudīja banknošu žūksnīti.

—   Un šitā, ser, ir jūsu nauda?

Apsaitētā galva pagriezās kā dziļās sāpēs, un iekai­sušās acis, bieži mirkšķinādamas, skatījās uz naudu.

—       Jā, banknotes ir iezīmētas. Mana banka tās visas identificēs.

Bērnss paņēma naudaszīmju paciņu un pienāca pie manis un Džūlijas, bāzdams banknotes svārku iekš­kabatā.

—       Nu? — Viņš gandrīz priecīgs nostājās man priekšā un trešo reizi vaicāja: — Vai tagad jums ir man kaut kas sakāms?