Starp diviem laikmetiem

—       Man nav nekā, ko teikt. — Es paraustīju ple­cus. — Viņš melo, un ar to naudu — ta ir provokā­cijā, lai apstiprinātu melus.

Es nezināju, vai vārdu «provokācija» toreiz jau lietoja, taču, ja nelietoja, Bērnss tomēr mani saprata un pamāja ar galvu.

—        Mēs pat neesam pieskārušies šai naudai… — Es pēkšņi apklusu, man kaut kas bija iešāvies prātā. — Vai pirkstu nospiedumus jūs pārbaudījāt? — es satraukts prasīju. — Viņa pirkstu nospiedumus jūs noteikti atradīsiet. — Es norādīju uz kušeti. — Bet neatradīsiet ne manējos, ne arī mis Sarbono!

—   Ko es neatradīšu?

—   Mūsu pirkstu nospiedumus.

—   Es lāgā nesaprotu, par ko tu runā!

Bērnss patiešām nesaprata. To varēja redzēt. Es nezinu, kad sāka lietot pirkstu nospiedumus cilvēku identificēšanai, bet bija skaidrs, ka vēl to nedara.

—       Nekas. Viņš melo. Vairāk nekas man nav sakāms.

—   Nu, tas ir iespējams. — Bērnss noteica.

Seržants piegāja pie inspektora un iečukstēja vi­ņam ausī. Bērnss pamāja ar galvu, un seržants aiz­gāja. Bērnss, kaut ko apsverot, pavērās uz mani,

tad paberzēja zodu, it kā no tiesas pārliktu iespēju, vai es nerunāju taisnību.

—   Mums ir sūdzība un lās noliegums. Ja jūs abi esat izdarījuši noziegumu, to redzējis tikai misters Kārmodijs. Pasakiet man, vai jūs vispār tur bijāt? Paslēpušies blakus Pikeringa kantorim? Varbūt kāda pavisam nevainīga iemesla dēj? — Bērnss uzmundri­noši uzsmaidīja man.

Bet es jau biju paspējis saprast, ka nedrīkstu atzī­ties, ka mēs tur bijām. Kā es varētu to izskaidrot? Ja pateikšu, ka bijām, un nevarēšu paskaidrot, kāpēc, Kārmodija sūdzība liksies patiesa. Es tūlīt pakratīju galvu.

—   Nē. Mums ar Pikeringu kopējs ir tikai tas, ka dzīvojam vienā pansijā. Mēs neko nezinājām par izspiešanas mēģinājumu. Vai pat to, ka tā ir taisnība. Man rodas aizdomas, ka misters Kārmodijs varbūt ir nogalinājis Pikeringu. Un atstājis, lai sadeg. Kār­modijs baidās, ka var nākt gaismā patiesība, un, kamēr izmeklēšana vēl nav sākusies, cenšas atrast kādu grēkāzi. Tā kā mēs dzīvojam turpat, kur Pike­rings, misters Kārmodijs vai kāds viņa uzdevumā paslēpis naudu manā ceļa somā, un tagad viņš ap­sūdz mūs.

Bērnss līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

—   Pilnīgi iespējams, ja jūs patiešām vakar neesat bijuši Pasaules mājā. Un tu apgalvo, ka nebijāt?

Es piekrītoši pamāju, un Bērnss piegāja pie dur­vīm.

—   Seržanti — viņš pasauca.

Tūlīt uz halles parketa atskanēja soļi, un seržants nostājas pie durvīm; ķivere viņam vēl aizvien bija iespiesta padusē kā futbolbumba. Viņam garām istabā ienāca kāds vīrietis, un es nopratu, ka esmu viņu jau redzējis, kaut gan dažas sekundes nevarēju atminēties, kur.

Viņš pieklājīgi palocīja galvu, sveicinot misis Kār- modiju, tad paskatījās uz apsaitēto vīrieti un tūlīt novērsās. Viņš pāris sekunžu cieši skatījās uz Džū­liju un mani, tad pamāja Bērnsam.

— Jā, tie ir viņi. — Viņš aplūkoja divus attēlus, kurus turēja rokā, un es tos pazinu — tās bija manas un Džūlijas fotogrāfiju kopijas. — Es pazinu viņus pēc jūsu fotogrāfijām, — viņš paskaidroja, pasniedzot tas Bērnsam. — Kā doktors Praims jums jau stāstīja, viņi abi izbēga tāpat kā viņš; es palīdzēju viņiem iekāpt manā kantorī. — Viņš atkal pameta uz Džūliju un mani neviltoti noraizējušos skatienu. — Man ļoti žēl, ja viņiem radušās kādas nepatikšanas, — viņš piebilda, un tā bija atvainošanās par nepieciešamību rīkoties tā, kā viņam tas bija jādara.

Inspektors viņam pateicās, un Volters Tompsons, kura kantorī mēs no degošās mājas vakar bijām iekāpuši, palocījās uz visām pusēm un aizgāja.

Par spīti tam, ko viņš pašlaik bija mums nodarījis, viņš bija patīkams cilvēks, un es gandrīz vēlējos vi­ņam uzsaukt, ka viņa mazais uzņēmums gūs panā­kumus.

Tagad mēs bijām ķezā pāri galvai. «Vai jums ir man kas sakāms?» Bērnss bija jautājis ekipāžā, brau­cot uz policijas pārvaldi un vēl vairākas reizes pēc tam. Un skaidrs, ja mēs vispār bijām atradušies ugunsgrēka pārņemtajā, mājā, mums būtu policijai kaut kas stāstāms, ja tikai negribam kaut ko noslēpt. Inspektors vairākkārt gluži uzkrītoši bija piedāvājis mums izdevību izteikties; tagad man kļuva skaidrs, ka visi paskaidrojumi pēc tam, kad būsim jau apsū­dzētie, izklausīsies pēc acīm redzamiem meliem. Viņš veikli bija piespiedis mūs pie sienas, un es sapratu, ka, par spīti savai ērmotajai runas manierei, inspek­tors ir bīstams vīrs.

Apsveicu jūs, ser, — viņš teica, atzīdams uz

kušetes guloša cilvēka nopelnus. — Radās, ka jūs esat noķēris pārīti slepkavu.

_— Pateicos. Es vēlētos jums vēlreiz pateikties, kad bušu mazliet atkopies un atkal Volstrītā. Manā kan­torī. Vai jus vēl aizvien interesējaties par Volstrītu, inspektor?

- 0,jā.

—   Lieliski. Mes visi protam to novērtēt. Neviens garnadzis, neviens miera traucētājs netiek tur iekšā, kopš jūs esat norīkojis posteni uz Džonsstrīta. Es tagad, inspektor, jūs vairs ilgāk neaizkavēšu. Es sa­protu, ka būsiet milzīgi aizņemts, savācot visus pierā­dījumus, lai šim pārītim neizdotos izbēgt no taisnīgas tiesas. Kad tas būs nokārtots… pienāciet pie manis kantorī.