Starp diviem laikmetiem

—   Paļaujieties tikai uz mani, ser, viss tiks nokār­tots uz goda.

Es kā hipnotizēts noklausījos, kā abi kaulējas par mums. Un es biju nobijies. Tomēr, kad paskatījos uz Džūliju un uzsmaidīju viņai, es neizlikos: mēs bijām lielās nepatikšanās, taču es zināju, ka tiesas zālē Kārmodijam būs daudz grūtāk mums kaut ko pierā­dīt; būs tikai viņa apgalvojumi un mūsējie, un tiesu būs grūtāk pārliecināt nekā inspektoru Bērnsu.

Un nepagāja ne minūte, kad man kļuva skaidrs, ka Bērnss domā tāpat, un pat mans garastāvoklis uzla­bojās. Mūs ar skubu aizveda no Kārmodija mājas; seržants gāja pa vidu, ar katru roku sagrābis vienu mūsējo, un Bērnss sekoja. Ietves malā Bērnss pastei­dzās pirmais atvērt ekipāžas durvis. Bet, tad, uzli­cis roku uz durtiņu roktura, viņš apstājās un domīgi noskatīja mūs.

—• Tiesas zālē viņš jūs apsūdzēs un jūs visu no­liegsiet. Jūsu istabā atrada naudu, un Tompsons jūs identificēja. Taču ap Kārmodiju jūtama Tvīda bandas skandāla smaka, vai ne? Un viņš samaksāja izspie­dējam, kaut arī summa nebija nekāda lielā. — Bērnss uz mirkli apklusa, ar skatienu novērtēja mūs, tad atvēra karietes durtiņas un uzsauca: — Lec iekšā, seržant.

Seržants izskatījās pārsteigts, tomēr palaida va|ā mūsu rokas. Inspektors pagriezās uz mūsu pusi un teica tik klusi, ka ne kučieris, ne seržants nevarēja saklausīt:

—   Tiesības, ko piešķir konstitūcija, tā jūs teicāt, — viņš murmināja, it kā šī neparastā frāze viņu intri­ģētu. — Nu, labi. Man šķiet, ka vēl ir par agru jūs apcietināt, vispirms jāsadabū vairāk pierādījumu. —■ Viņš vēl brīdi mūs noskatīja un, liekas, kaut ko izlēma. — Ejiet, tikai neatstājiet pilsētu, skaidrs?

Mēs skatījāmies uz viņu, īsti neticēdami, vai viņš domā to, ko saka.

—   Pazūdiet! — viņš gandrīz laipni uzsauca, tēviš­ķīgā labvēlībā — cik atļāva viņa skarbā seja — uz­smaidīdams Džūlijai.

Man šķita, ka nav ko gaidīt, kamēr viņš pārdomās; es saķēru Džūlijas roku, un mēs steigšus metāmies prom pa Piekto avēniju uz dienvidiem, uz pretējo pusi nekā ekipāža. Desmit soļu, divdesmit soļu, trīs­desmit — inspektors vēl nebija pārdomājis un ne­sauca mūs atpakaļ. Es nevarēju nociesties un paska­tījos atpakaļ. Bērnss vēl aizvien stāvēja pie karietes, vērodams mūs. Pēkšņi viņš iebrēcās:

—   Seržant! — un atrāva karietes durtiņas. Tad norādīja uz mums. — Musu apcietinātie beg!

Es apstājos, mana roka, kas bija aptvērusi Džūlijas plaukstu, apsvieda riņķī arī viņu; mēs stāvējām 1111 stingi skatījāmies. Prāts negribēja saprast jutekļu uztverto, jo ielas pusē karietes lodziņā parādījās seržanta galva ar visu ķiveri un viņš, roku izstie­pis, ar rādītājpirkstu tēmēja uz mums. Taču tas nepa­visam nebija pirksts, jo es ieraudzīju uzliesmojumu, izdzirdu blīkšķi un jutu, ka lode džinkstēdama šķeļ gaisu netālu no mūsu galvām.

Tad mūsu apziņa pamodās; mēs skrējām uz dzīvību un nāvi un dzirdējām seržanta revolvera sprādziena augsto spindzienu un redzējām, ka atlūst šķemba no kādas savrupmājas balustrādes tieši mums priekšā. Atkal pārsteidzoši skaļš lielā revolvera sprādziens; mēs bijām jau pie ielas stūra, un momentā, kad metā- mies ap to, man atkal bija jāpaskatās atpakaļ: Bērnss stāvēja uz ielas, turēja roku uz seržanta plaukstas locītavas, izsliedams ieroci stāvus gaisā. Es sapratu, ka ne jau lai glābtu mūs, bet tikai tāpēc, ka starp izstiepto revolveri un mums tagad atradās pārāk daudz izbaidītu ļaužu, kas stāvēja un vēroja notie­košo.

Mēs bijām jau iegriezušies ap stūri 47. ielā un skrē­jām ko nagi nes; Džūlija ar vienu roku bija saņēmusi uz augšu svārkus, cilvēki izbrīnā blenza uz mums. Otrpus ielas kāds vīrietis, kas stāvēja uz Vindzoras hoteļa kāpnēm, pacēlis roku un kaut ko nesaprotamu kliegdams, pēkšņi metās lejā un pāri bruģim drāzās uz mūsu pusi. Bet es pacēlu dūri, un viņš sastinga ietves malā un noskatījās, kā mēs aizbrāžamies ga­rām. Sis kvartāls bija garš, bezgalīga virkne vienādu savrupmāju, un pusceļā Džūlijai aptrūka elpas.

— Es nevaru, man jāapstājas!

Mēs palēninājām gaitu un sākām soļot; es paskatī­jos atpakaļ. Bet, kaut gan cilvēki bija pagriezušies, lai noskatītos mums pakaļ, citi izliekušies pa ekipāžu lodziņiem vai pagriezušies atpakaļ uz preču pārvadā­jamo pajūgu bukām, neviens mūs nevajāja, un es nezinu kāpēc, bet no Bērnsa un seržanta nebija ne miņas.