Starp diviem laikmetiem

Mēs sasniedzām Medisonskvēru. Ceļā uz dienvi­diem pašreiz ap stūri griezās kāds zirgu tramvajs; kad tas bija blakus mums, mēs nokāpām uz bruģa un es palīdzēju Džūlijai iekāpt pakaļējā platformā, pēc tam ielēcu arī pats. Tramvajs klidzināja uz priekšu tādā pašā gaitā kā mēs ejot, skriešus mēs tiktu uz priekšu ātrāk, taču tas būtu daudz uzkrītošāk. Es sa­maksāju, mēs apsēdāmies un lūkojāmies laukā pa logu, atgūdami elpu un cenzdamies izskatīties pēc iespējas neuzkrītoši. Bet uz mums neviens neskatī­jās. Cilvēki sēdēja un vērās laukā pa logu uz mierīgo ielu, klepoja, žāvājās, iekāpa un izkāpa, gurkstinot vagona vidējā ejā izklātos salmus (lai nesaltu kājas, bet tās tomēr sala!). Pie 44. ielas, tāpat arī pie 43. ie­las, es paskatījos uz īso kvartālu lielās Centrālās sta­cijas virzienā; tā stāvēja, kur stāvējusi, es to biju redzējis neskaitāmas reizes. Tikai tagad tā bija celta no sarkaniem ķieģeļiem un balta akmens un trīs stā­vus augsta.

Mums tieši priekšā bija dzīvā un trokšņainā 42. iela; mēs varējām dzirdēt nemitīgo riteņu klaboņu uz bruģa. Ielas vidū stāvēja divi kruķi un regulēja satiksmi. Viens bija īss, otrs — garš, taču abiem bija krietni apvēlušies vēderiņi, kas izspiedās_ no viņu ga­rajiem, zilajiem formas svārkiem; garākais kruķis, kas stāvēja tuvu sliedēm, paskatījās uz mūsu vagonu, noņēma ķiveri un kaut ko pētīja tās dibenā.

Mēs piebraucām viņam klāt, tramvajs jau sāka pa­griezienu, un kruķis atradās mums tieši blakus; es paliecos garām Džūlijai un ieskatījos viņa ķiverē. Man šķiet, ka nekad savā mūžā nebiju bijis tik pār­steigts. Filca ķiveres dibenā uz mani vērās mana paša un tai blakus_ Džūlijas seja — uz bieza kartona uzlī­mētas fotogrāfijas. Un tad es sapratu, kāpēc Bērnsa fotogrāfs ar savām platēm bija teciņiem izmeties no mazās pagraba istabeles. No tā brīža viņš bija rāvies melnās miesās, lai pavairotu mūsu ģīmetnes. Un, kamēr mēs kvartālu pēc kvartāla lēnītēm kratījāmies ekipāžā, stāvējām un noklausījāmies Kārmodija un

Bernsa sarunu un Tompsona liecību, šīs fotogrāfijas ar skubu bija izdalītas visiem kruķiem, kas pilsētā stāvēja postenī, brīdinot, lai meklē mūs jau tad, kad vēl bijām apcietināti.

Tieši tajā brīdī, kad braucām garām, kruķis pacēla skatienu no ķiveres. Un es par vēlu atskārtu, ka jau kadu stundu vai pat ilgāk viņš salīdzina mūsu ģīmet­nes ar visiem kājāmgājējiem, kas šķērso ielu, un visiem braucējiem pajūgos, kas dodas garām viņa postenim; iespējams, ka policists, kas mūs noķers, var cerēt uz paaugstinājumu. Mūsu skatieni sastapās, un kādu pēdu no sevis es ieraudzīju viņa acis ieplešamies pārsteigumā — viņš pazina mūs — un, par to man bija jābrīnās, — pēkšņi izbijās. Es nezināju, kas vi­ņam sastāstīts par to, cik bīstams esmu, bet — tagad mēs no viņa bijām attālinājušies par vagona garuma tiesu — es izdzirdu, ka viņš ātri kaut ko uzkliedz otrarn kruķim. Tas atbildēja — es nevarēju saprast, ko — un abi metās skriet pa ielas vidu mums pakaļ.

Kruķi bija divdesmit jardu aiz mums un nevarēja mūs panākt, jo skrēja smagnēji, atsperoties uz visas pēdas, un abi ar vienu roku pieturēja vēderu, kas skrejot līgojās. Tas bija skats, kas pilnīgi līdzinājās daudziem citiem, kurus biju redzējis seno laiku mēma­jās filmās. Tikai šie nemaz nebija jocīgi. Kruķi bija pavisam īsti, un es zināju, — ja viņi mūs noķers, mēs varam savu dzīvi nobeigt Singsingā. Ne kučieris, ne konduktors nebija kruķus pamanījuši, kaut gan daži pasažieri, tāpat kā mēs ar Džūliju, bija pagriezušies atpakaļ, lai paskatītos uz viņiem. Tieši pie Lielāscen- trālās stacijas vagons apstāsies, par to es biju pārlie­cināts, un pēc dažām minūtēm mēs būsim viņiem rokā. Es pašļūcu pa savu sēdekli ejas virzienā, ar roku aptvēris Džūlijas plaukstas locītavu, izlikdamies tik rāms un nevainīgs, cik vien spēju, un virzījos uz vaļējo priekšējo platformu.

Tieši šaipus Lielās centrālās stacijas augstu virs ielas vidus stāvēja gaisa dzelzceļa stacijas ēka ar frontoniem; uz to no abām 42. ielas pusēm veda kāp­nes. Šķita, ka tā ir kāda atzarojuma līnija, kas veda uz Trešās avēnijas galveno maģistrāli; man tagad bija tikai viens ne visai skaidrs plāns, ja to vispār par tādu varēja nosaukt. Uz staciju veda četras kāpnes, divas katrā ielas pusē; stacija atradās tieši atzaro­juma līnijas sliežu galā. Visas četras kāpnes varēja sasniegt, ejot cauri stacijai, un, ja mēs uzskriesim augšā pa vienām kāpnēm, mūsu izredzes būs gluži tādas pašas kā kruķiem — divi kruķi kāps augšā katrs pa savām kāpnēm, un mēs varētu noskriet lejā pa vienām no divām pārējām kāpnēm un aizlaisties.

Tas bija vienīgais, ko varēju izdomāt, un, stāvē­dams uz platformas, es nomurmināju:

— Līdzko es izlēkšu un sākšu skriet, dariet to pašu.