Starp diviem laikmetiem

Džūlija pasmaidīja un pamāja ar galvu, it kā es būtu pateicis kaut ko pavisam nenozīmīgu. Es vēroju kučieri, redzēju, ka viņa rokas dūraiņos pievelk gro­žus un, kad vagons samazināja ātrumu, jutu, ka mans ķermenis mazliet paliecas uz priekšu; es ar elkoni pie­bikstīju Džūlijai, mēs nolēcām un metāmies skriet. Pa ielas vidu blakus zirgam, tad garām tam gar pašu pumu pārskrējām pāri ielai, izlocīdamies starp diviem pajūgiem, — viens no tiem bija piekrauts ar mucām — uzlēcām uz ietves un drāzāmies augšā pa kāpnēm divus kāpienus uzreiz; Džūlija skrēja pa priekšu ne lēnāk kā es.

Uz leju kāpjošie cilvēki nepievērsa mums sevišķu uzmanību, tikai parāvās sāņus, lai nebūtu pa kājām; es sapratu, ka Lielajā centrālajā stacijā šāds skats nav nekas neparasts. Aiz muguras izdzirdu kliedzie­nu, kāpņu augšgalā pagriezos un ieraudzīju garāko no abiem kruķiem uz pirmā pakāpiena — viņš skrēja ātrāk, nekā biju domājis, — tad mēs iedrāzāmies stacijā. Iekšā vairs neskrējām, bet mierīgi soļojām. Kad tuvojāmies biļešu kioskam, es sāku smaidīt un iz­vilku no kabatas divas piecu centu monētas. Kamēr stāvējām un gaidījām, līdz vīrietis kioskā laiski no­plēsa no sava rullīša divas biļetes, Džūlija paraustīja mani aiz piedurknes un pameta ar zodu; es paraudzī­jos laukā — uz sliedēm ieraudzīju vilcienu ar vienu vagonu; viensliežu līnijas galā lokomotīve ar priekš­galu gandrīz skārās pie stacijas ēkas. Uz mirkli tas mani iekārdināja, tomēr, paņēmis biļetes, es papuri­nāju galvu. Mēs nedrīkstējām riskēt, lai mūs noķer vagonā, ja no katra gala tajā ienāks pa kruķim.

Mēs ātri izgājām uz platformas, un, ejot garām lokomotīvei, es paskatījos uz kāpnēm, pa kurām bijām uzskrējuši; kāpņu augšgalā parādījās ķivere, pēc tam kruķa seja; viņš pagrieza galvu un ierau­dzīja mūs. Mēs ar Džūliju metāmies pa platformu uz kāpnēm pretējā galā, un, kad bijām pret vagonu, es dzirdēju, ka konduktors aizcērt vaļējās platformas metāla durtiņas, kas sniedzās cilvēkam līdz vidum. Niecīgā lokornotīvīte aiz vagona nosvilpa, tad vagons sāka slīdēt mums garām, un Džūlija nopūtās — mēs būtu varējuši ar to aizbraukt.

Bet tagad bija jau par vēlu. čukā-čukā, čukā-čukā stenēja lokornotīvīte, braucot atmuguriski aiz vagona pa vienīgajām sliedēm; ātrums pieņēmās, konduktors vagona pakaļgalā aizcirta platformas durvis, un otra kruķa galva parādījās to kāpņu augšgalā, uz kurām mēs tagad skrējām; viņš cilpoja uz mūsu pusi. Kruķi bija uzminējuši, kā mēs rīkosimies. Es metos uz pre­tējo pusi, un otrs kruķis, vēderam līgojoties, ar vienu roku pieturēdams ķiveri, dieba pa platformu pie mums un nebija vairs tālāk par piecdesmit pēdām.

Es nekad neesmu bijis no tiem, kas ārkārtējos apstākļos spēj zibenīgi domāt. Es domāju pietiekami ātri, bet parasti tas, ko izdomāju, nav pareizi. Šo­reiz, gandrīz nemaz nedomādams, es izdarīju tieši to, kas bija jādara. Abi kruķi skrēja pie mums, es pa­griezos pret Džūliju, apsviedu rokas kā milzu putna nagus ap viņas vidukli, pacēlu viņu augstu no zemes un uzcēlu uz garām slīdošā vagona pakaļējās plat­formas. Tad — kad īsākais kruķis jau grasījās mani grābt aiz mēteļa — es ielēcu lokomotīves vadītāja nodalījuma vaļējās durvīs, ātri apgriezos, un kruķis, skriedams man pakaļ, ar seju uzrāvās uz manas dū­res. Viņš sazvāļojās, tad apstājās un noskatījās, kā mēs aizbraucam.

Mazā nodalījuma otrā pusē lokomotīves vadītājs, izliecies pa logu, skatījās uz priekšu, uz sliedēm, un troksnī nebija ne dzirdējis, ne redzējis, ka es uzlēcu uz lokomotīves. Stāvot tās durvīs, es pilnīgi orientē­jos: zināju, ka esam virs 42. ielas vidus un braucam austrumu virzienā garām Lielajai centrālajai stacijai. Zīmējumā, kas atrodas nākamajā lappusē, uzskicēju mūsu vilcienu tūlīt pēc tam, kad tas bija atstājis Lielo centrālo staciju un gaisa dzelzceļa platformu. Trešā avēnija, uz kuru mēs braucām, atrodas vairāk pa labi. Es pavēros augšup un tai vietā, kuru agrāk vienmēr aizpildīja augstu gaisā izslietais Chrijsler Building tornis, kas bija smails kā adata, tagad re­dzēju tikai pelēkas un tukšas ziemas debesis. Es pa­skatījos uz leju: tur, kur vajadzēja atrasties Chrijsler Building pamatam, stāvēja mazs, apaļš sarkanu ķie­ģeļu un balta akmens tornītis, kas slējās tikai kādas desmit pēdas augstāk par gaisa dzelzceļa sliedēm. Un tai brīdī, braucot pa šo daļēji pazīstamo, tomēr tagad pilnīgi svešo un pēkšņi naidīgo pilsētu, man uzbruka tādas ilgas pēc mājām, ka es gandrīz nespēju tās pārvarēt, un man uz mirkli bija jāaizver acis, lai tas pa dzītu.

Pēc dažām sekundēm mēs samazinājām gaitu, atmuguriski iebraucot sliežu atzarojuma otrā galā