Starp diviem laikmetiem

starp abām stacijas platformām. Nebūtu nekāds brī­nums, ja abi kruķi pa 42. ielu būtu noskrējuši vai nobraukuši ar kādu karieti vai furgonu šos divus kvartālus; es stāvēju lokomotīves durvīs un skatījos uz priekšu, uz Trešās avēnijas līniju, cerēdams, ka varbūt tūlīt pienāks kāds vilciens, kurā mēs varētu pārsēsties. Bet neviens nebija manāms, un brīdī, kad man blakus parādījās stacijas koka platforma, es nolēcu no lokomotīves — šķiet, vadītājs mani pat nepamanīja — un ļāvu inercei nest sevi uz priekšu līdz lēnām braucošajam vagonam man tieši priekšā. Durvīs stāvēja Džūlija un tieši aiz viņas konduktors.

— Zināt, tas ir nelikumīgi, — viņš aizkaitināts man uzsauca.

Nebiju pārliecināts, kas ir nelikumīgi, — vai tas, ka biju pārcēlis Džūliju pāri durtiņām, vai arī tas, ka biju braucis lokomotīvē; es atvainojos un pasnie­dzu viņam biļetes. Tad — es gribēju viņam uzkliegt, lai atver durtiņas, taču baidījos, ja sākšu bļaustīties, viņš ar nodomu vilcināsies vēl ilgāk, — viņš rūpīgi izknieba caurumiņus abās biļetēs un atdeva tās man atpakaļ; es viņam pateicos. Un tikai tad viņš atvēra durtiņas un izlaida Džūliju. Mēs skriešus metamies uz kāpnēm.

Es domāju, ja abi kruķi būtu pa īstam pacentušies, viņi varētu mūs šeit sagaidīt, kad mēs nokāpsim pa kāpnēm vai nu uz Trešās avēnijas, vai uz 42. ielas. Bet tad viņiem būtu jābūt tik veikliem, kādi viņi nebija bijuši jau vairākus gadus, un mūs neviens nenogrāba. Viņpus ielas savā apgaitā staigāja kāds cits kruķis un pāri režģotām ieejas durvīm ielūkojās krogā, tad aizslāja līdz ietves malai uz stūra, apstā­jās un kā profesionāls burvju mākslinieks dižodamies virpināja siksnā savu rundziņu. Man bija tāda sajūta, ka šis daudz vairāk laika velta spēlītei ar rundziņu nekā blēžu ķeršanai; kad mēs pagriezāmies un sakām iet pa Trešo avēniju uz dienvidiem, attālinādamies no viņa, cik atri spēdami, tomēr tā, lai neizskatītos, ka mēs briesmīgi steidzamies, es nopriecājos, ka tieši tagad iekritusi viņa maiņa. Džūlija jautājoši paska- tījās uz mani, un es sapratu. Vai šī kruķa ķiverē arī ir mūsu ģīmetnes? Es paraustīju plecus: ja vēl nebija, tad drīz būs. Mūsu fotogrāfijas izsniegs visiem pilsē­tas kruķiem, un viņiem tās būs jānodod nākamajai maiņai; iespējams, ka izsūtīs vēl papildu kruķus un slepenos arī. Atlīdzība, kuru Kānnodijs gandrīz atklāti piedāvāja Bērnsam, būs krietni liela, ja mūs noķers un notiesās vai arī «nogalinās bēgot»; nav nozīmes kā, jo Bērnss bija slīpēts: «bēgšana», pro­tams, tiks uzskatīta par mūsu vainas pierādījumu.

Kruķis uz stūra nebija pat ne acu pametis uz mūsu pusi un tagad bija jau kādu kvartālu aiz mums. Bet nākamais var gadīties ar pavisam citādu ķērienu, un, ja ne viņš, tad aiznākamais. Mēs nedrīkstējām klai­ņot pa pilsētu no kvartāla uz kvartālu: mūs noķertu pēc dažām minūtēm. Un zirgu tramvajos vai omnibu­sos nebūtu labāk. Mums tūlīt vajadzēja pazust no ielām; es sailgojos pēc ormaņa ratiem, kuros mēs varētu apsēsties un, neviena neredzēti, pabraukāties pa ielām, un mums atliktu laiks pārdomām. Taču Bērnss zināja, kādas problēmas rodas cilvēkiem, kuri cenšas noslēpties, — bija vajadzīga nauda, un mūsējā jau bija viņa kabatā.

—  Džūlija, vai jums nav draugi, kas varētu jūs uz dažām dienām paslēpt un aizdot mazliet naudas?

—  Jā, Bruklinā. Mēs tur dzīvojām agrāk, pirms pārvācāmies uz šejieni. Bet mana vienīgā draudzene šeit dzīvo Leksingtonas avēnijas un 61. ielas stūrī…

—   Pārāk tālu, pārāk tālu! — es noburkšķēju. — Kur mēs tagad esam, vai pie 41. ielas? Kur ir tuvā­kais tilts? Varbūt viņi tos vēl neapsarga, un mēs paspētu …

—       Saj, ir tikai viens tilts — Bruklinas tilts, un tas ir tālu.

Es pamāju ar galvu, garām ejot ielūkodamies vei­kalu skatlogos un cenzdamies saskatīt, vai tajos neatspoguļojas kāds vajātājs. Labāk kā nekad es sapratu, ka Menhetena ir sala, pie tam ne pārāk liela; tai var apiet apkārt vienā dienā.

—        Es negribu, ka mūs uz pārceltuves noķertu kā baložu pārīti. Sasodīts, mums vajadzīga nauda! Lai noslēptos kādā viesnīcā, kur mēs varētu paēst. Bet ja nu mēs piezvanītu jūsu krustmātei pa tele­fonu … — es apklusu.

—   Ko?

—   Neko.

Tomēr viņa bija dzirdējusi.

—       Es nepazīstu nevienu pašu, kuram būtu telefons. Ne arī kādu, kas būtu to vismaz redzējis.

—   Zinu, zinu!

—       Mēs varētu aizsūtīt izsūtāmo zēnu: šeit tuvumā ir kantoris.

—   Bet mums būs jāgaida atbilde?

—   Jā.

- Kad zēns naks atpakaļ, kruķis, kas droši vien novēro māju, līdīs viņam pa pēdām. Ak dievs, kā es gribētu, ka būtu ķinīši! Par abiem kopamums varbūt sanāktu lētām biļetēm, un mēs varētu sēdēt un nogai­di! tumsu.

—   Ķinīši?

Ja tā turpināsies, es zaudēšu prātu.