Starp diviem laikmetiem

—        Džūlija, mums ir jāšķiras, — es teicu. — Līdz lumsai. Viņi meklē pāri; neatvieglosim viņiem mek­lēšanu. Pēc četrdesmit minūtēm, vēlākais pēc stundas satumsīs. Un tad es mēģināšu ielavīties mājā un atkal izsprukt laukā; manā istabā ir nauda. Satiksi­mies pēc pusotras stundas. Kur mājas tuvumā ir piemērota vieta? Medisonskvērā. Ejiet cauri tam tā, it kā dotos uz noteiktu mērķi; es jums sekošu, un pēc tam iziesim no parka. Ja es tur vēl nebūšu, pamēģi­niet atkal pēc pusstundas. Tad vairs nedomājiet par mani. — Es paraustīju plecus. — Un pacentieties izglābties. Okei?

Pirms Džūlija paspēja atbildēt, es garāmejot ieskatījos veikala skatlogos; viena no vitrīnām, kas veidoja četrdesmit piecu grādu leņķi ar ielu, atspogu­ļoja kādu puskvartālu aiz mums. Es ieraudzīju vīrieti, kas bez trokšņa skrēja mums pakaļ. Viņš bija privātdrēbēs, ar katliņu galvā, mugurā viņam bija garš mētelis, tomēr tas viss nespēja noslēpt, ka viņš ir kruķis. Vīrietis skrēja uz pirkstgaliem pavisam klusi, un viņu no mums šķīra apmēram futbola laukuma garums. Nepagriezdamies apkārt, es klusi un ļoti ātri pateicu:

— Džūlija, jums jāskrien. Līdz stūrim un tad tam apkārt, pēc tam skrieniet tālāk. Tūlīt, tūlīt!

Viņa nevilcinājās un nezaudēja laiku, skatoties atpakaļ, bet, saņēmusi uz augšu svārkus, metās skriet. Es pagriezos un izgāju ielas vidū, pagriezos ar seju pret ietvi, apstājos un gaidīju. Vīrietim, kas mūs ķēra, bija jāizvēlas, vai nu skriet pakaļ Džūlijai un atstāt mani sev aiz muguras — un tad viņš nebūtu drošs, ko darīšu es, — vai arī izdarīties ar mani. Viņam bija jāizvēlas mani, un viņš tā arī rīkojās, pie tam gudri, aizskriedams man garām, it kā dzītos pakaļ Džūlijai, un es tam vienu brīdi bezmaz noticēju. Tad viņš gan­drīz taisnā leņķī apsviedās apkārt un metās pie manis. Bet es biju ievērojis gaisa dzelzceļa čuguna balstu un nostājies tā tuvumā. Kādu brīdi mēs abi stāvējām, balansēdami uz pirkstgaliem, cenzdamies viens otru nogurdināt, un balsts atradās mums pa vidu. Tad vīrietis klupa man virsū; es strauji atrāvos no staba, un viņš metās man pakaļ.

Bet, ja es viņu noskrietu, viņš varēja šaut, droši vien arī darītu to un šādā attālumā trāpītu. Skriet uz priekšu bija bezjēdzīgi, un es darīju vienīgo, kas man atlika — apsviedos apkārt un burtiski metos viņam kājās tā, kā viņš laikam nekad agrāk nebija piedzīvojis. Es, rokām cieši aptvēris viņa ceļgalus, ar kreiso plecu triecos pret viņa lieliem, un viņš, kriz­dams uz priekšu man pāri, nogāzās uz bruģa. Augst­skolā es biju mazliet spēlējis futbolu, un tas bija fut­bola spēles paņēmiens, tik neatļauts, ka par to būtu piešķirts simts jardu soda sitiens. Man šķita, ka mans plecs ir salauzts — tas bija kā pamiris un atgādināja man, kāpēc man bija jāpamet futbols; tomēr es tūlīt pielēcu kājās un sāku skriet uz otru pusi. Es paskatī­jos atpakaļ — vīrietis vēl aizvien gulēja uz ielas. Noskrējis vēl piecdesmit soļu, es atkal pavēros atpa­kaļ. Pajūgu kučieri pagriezās un noskatījās uz mani; es vēlreiz paskatījos atpakaļ. Vīrietis tupēja uz ceļiem, pagriezies uz manu pusi, un vilka no aizmu­gures kabatas revolveri. Es paliku tai pusē, kur bija balsti, un brīdi pa brīdim pār plecu paskatījos atpa­kaļ. Viņš turēja revolveri abās rokās un rūpīgi tēmēja, viņš gribēja dabūt mani uz grauda. Pēkšņi es palēni­nāju gaitu, tad izdarīju izrāvienu, mēģinādams izvai­rīties no lodes, un tā trāpīja pa balstu ar negaidīti skaļu blīkšķi. Cilvēki uz ietvēm palika kā sastinguši, lāču neviens, kā redzams, nevēlējās iejaukties. Pie stūra es pagriezos un sāku skriet uz austrumiem, uz otru pusi, nevis uz to, kur bija aizskrējusi Džūlija; revolveris atkal noblīkšķēja, un es savā prātā pārliku, vai esmu ievainots, un nospriedu, ka neesmu.

Es biju jau aiz stūra, laukā no bīstamās joslas. Vīrietis bija tālu aiz manis, varbūt viņš tikai pašlaik slējās kājās, un es zināju, ka paspēšu aizskriet līdz Olrajai avēnijai, ja tikai man neaptrūktu elpas. Pēdē­jos desmit jardus man vajadzēja noiet soļos, un es elpoju grūdieniem; es paskatījos atpakaļ, bet vīrietis nekur nebija redzams. Otrajā avēnijā es pagriezos uz dienvidiem, zinādams, ka nav ne radio, ne patruļu automobiļu, gandrīz nav arī telefonu; uz kādu lai­ciņu biju atkal drošībā.

Nosoļojis četrus kvartālus, es iegāju kādā krogā, pasūtīju krūku alus, iedzēru pāris malku, tad pa krēs­lainu gaiteni aizgāju uz tualeti un nositu tur kādas septiņas minūtes laika, vienkārši stāvēdams. Iegāju atpakaļ, iedzēru vēl pāris malku alus; kāds pusducis vīriešu stāvēja pie bāra letes un nepievērsa man uzmanību. Tad es piegāju pie bezmaksas lenča galda un paņēmu sendviču ar šķiņķi, divām cieti novārītām olām un marinētām dillēm, aiznesu visu atpakaļ pie bāra letes un apēdu, piedzerot klāt atlikušo alu. Ejot ārā, man līdzi bija vēl divas cieti vārītas olas un biezs sendvičs ar sieru, kurus biju nočiepis un iebā­zis mēteļa kabatā.