Starp diviem laikmetiem

Bija jau satumsis, kad es sasniedzu 21. ielu pie Gremersijparka. Starp mani un 19. māju atradās iežo­gotais parka taisnstūris. Es stāvēju tumsā starp divām laternām un cauri kailajiem zariem un melna­jiem dzelzs žoga stieņiem skatījos pāri sniega klā­tajam zālājam un krūmiem, vērodams māju. Apakš­stāva logi — viesistabā, ēdamistabā, virtuvē — visi bija apgaismoti, arī divos augšējos logos bija gaisma. Es redzēju kādu — vai nu Baironu Dovermenu, vai Fēliksu Grīru ar avīzi rokā paejot garām vienam no logiem. Vienā no augšējā stāva logiem gaisma nodzisa. Cauri krūmiem, žogam un kokiem, kas trau­cēja skatu, es parka viņā pusē tik tikko pamanāmu ieraudzīju kruķi. Viņš lēnā solī slāja garām mājai.

Aizsoļojis līdz skvēra stūrim, kruķis apgriezās un tikpat lēni gāja atpakaļ atkal garām mājai līdz pre­tējam stūrim. Kad viņš apgriezās, lai dotos atpakaļ, es izvilku pulksteni, lai uzņemtu laiku. Viņam vaja­dzēja tikai apmēram pusotru minūti, lai vēlreiz noso­ļotu garām mājai līdz otram stūrim un atkal apgriez­tos; tikpat daudz laika prasīja atpakaļgājiens. Ar pulksteni rokā es sešas reizes vēroju, kā viņš nosoļo šo gabalu uz priekšu un atpakaļ pa to pašu ceļu tikpat regulāri, kā iet mans pulkstenis: katram gājienam viņam vajadzēja pusotru minūti. Ja es saskaņotu savas kustības ar viņu, būtu pilnīgi iespējams apiet apkārt skvēra stūrim uz mājas pusi un tad — kamēr viņš soļoja gar māju — viņam aiz muguras klusītēm šķērsot ielu, aizsteigties līdz kāpnēm, ar savu atslēgu atslēgt parādes durvis un ieslīdēt mājā, iekams viņš apgriezīsies un nāks atpakaļ. Uzsteigties pa kāpnēm manā istabā, dažās sekundēs paķert atlikušo naudu. Tad doties atkal lejā, pa durvju spraugu novērot kruķi, izlavīties ārā un vēlreiz pārzagties pāri ielai viņam aiz muguras.

Tomēr es nekustējos. Vai tiešām būs tik viegli pie­šmaukt Bērnsu? Līdz šim viņš, izliekot lamatas man un Džūlijai, nebija aizmirsis nenieka. Vai šim kru­ķim varētu aizzagties garām tik viegli, kā izskatās? Es stāvēju un novēroju viņu, un kruķis attālumu no viena stūra līdz otram atkal nosoļoja precīzi tikpat ilgā laikā un vēlreiz tāpat. Varbūt viņš bija tāds, kā izskatījās — tikai kruķis, nevis Bērnss pats; cilvēks, kas darīja nogurdinošu darbu un ļāvās trulai rutīnai. Es pagāju dažus jardus gar žogu, atkal apstājos un vēroju, un pēkšņi ieraudzīju viņu. Pilnīgi nekustīgs—. viņam vajadzēja būt izsalušam līdz kaulam, lai cik kārtu drēbju viņš būtu apvilcis — kāds vīrietis sēdēja uz sola parkā pretim 19. mājai. Viņš bija ģērbies tum­sās drēbēs, uzsitis mēteļa apkakli un, nekustīgi sēdē­dams, parka tumsā bija gandrīz neredzams. Viņš sēdēja un izgudrēm gaidīja, kad es vai Džūlija, izmantojot kruķa lēno gaitu, šķērsosim ielu viņa acu priekšā. Kad ielas durvis aizvērsies, atskanēs kluss svilpiens, un kruķis, kas slāj pa ietvi, pēkšņi apgrie­zīsies un jozīs uz māju.

Es pakāpos kādu soli vai divus atpakaļ, tad pagrie­zos un gāju projām. Līdz A'Iedisonskvēram bija daži kvartāli, un, kaut arī es soļoju piesardzīgi, tagad man bija skaidrs, ka mūs noķers. Varbūt vienīgi pametot Džūliju, es varētu glābt savu ādu, taču to es neda­rīšu; Bērnss bija mūs noķēris slazdā. Bez naudas ēdienam nebija nozīmes slēpties. Mēs bijām viņa varā, kā viņš to jau bija izplānojis; Bērnss to bija zinājis jau pirms mūsu apcietināšanas. Vai viņš vēlējās, lai mūs nogalina? Kad mēs «izvairāmies no aresta»? Varbūt. Tas būtu viegls un īss ceļš uz satikšanos ar Kārmodiju viņa kantorī Volstrītā. Vai arī Bērnss grib, lai mūs noķer? Varbūt viņam gluži vienalga; mūsu «bēgšana» liecināja, ka esam vainīgi, vai vismaz lau­pīja mums katru iespēju pierādīt mūsu nevainību. Pēc mūsu bēgšanas diviem tik vareniem vīriem kā Bērnss un Endrū Kārmodijs 1882. gada tiesas zālē nebūs grūti panākt, ka mūs notiesā par slepkavību. Un viss, ko varēju darīt, bija — nepamest Džūliju vienu; man bija jāpaliek pie viņas, apmierinoties vienīgi ar cerību uz brīnumu.

Es redzēju, ka Džūlija mundri un mērķtiecīgi pa takas līkumu no Piektās avēnijas ieiet skvērā; viņas siluets garajos svārkos spilgti izcēlās no augšas krī­tošajā laternas gaismā, tad ēnās aizmiglojās, atkal asi iezīmēdamies, līdzko viņa iegāja nākamajā bālās, dzeltenās gaismas lokā.

Es satikos ar viņu parkā pilsētas centra galā; mani ieraudzījusi, viņa atviegloti pasmaidīja, es saņēmu viņas roku, un mēs devāmies uz skvēra otru galu, it kā zinātu, kurp mums jāiet. Ejot es viņai izstāstīju, kas noticis, ka mums vēl aizvien nav naudas. Viņa uz mirkli aizvēra acis un iesaucās:

— Ak dievs!

—   Kas jums kait?

—   Es esmu tik nogurusi, Saj! Es nespēju bezgalīgi ilgi turpināt staigāšanu.

Tad viņa pasmaidīja un paspieda man roku, un arī es viņai uzsmaidīju; nevarēju pateikt viņai neko uzmundrinošu. Viņa stāstīja, ka esot apstājusies pie izsūtāmo zēnu kantora un aizsūtījusi ar zēnu zīmīti krustmātei. Viņa uzrakstījusi, ka viņai nekas nekaitot, ka kādu laiciņu viņa būšot projām un, atgriezusies mājās, visu izskaidrošot, un lai krustmāte neraizē­joties.