Starp diviem laikmetiem

—   Protams, viņa raizēsies, — Džūlija sacīja, — bet viņa vismaz saņēma ziņu no manis, un tas ir vis­labākais, ko es varēju izdarīt. Es gribu …

Viņas roka manējā strauji sakustējās, un es ierau­dzīju divus kruķus, kas šķērsoja Piekto avēniju skvēra virzienā; mēs uz vietas griezāmies apkārt un gājām atpakaļ, it kā mums būtu noteikts ceļa mērķis, un cerējām, ka starp krūmiem un kokiem viņi nav mūs ieraudzījuši. Šķita, ka tam nav nozīmes, tomēr mēs instinktīvi centāmies attālināt noķeršanas brīdi.

Kad tuvojāmies parka dienvidu pusei un varējām redzēt 23. ielu, es ieraudzīju kruķi, kas stāvēja uz ietves mūsu priekšā. Viņš bija uzgriezis mums muguru un neredzēja mūs, un iespējams, domāja par visu ko, tikai ne par mums. Kaut gan, ja mēs ietu laukā no parka viņam garām, viņš mūs ieraudzītu, un tāpēc mēs vēlreiz griezāmies atpakaļ. Mēs nogriezā­mies pa pirmo šķērsām ejošo taku, kas gadījās ceļā. Tā veda uz rietumiem, uz Piekto avēniju. Džūlija soļoja tikpat ātri kā es, taču līdzko viņa ierunājās, es sapratu, ka viņa ir tuvu asarām.

—   Saj, man ir jāapstājas. Ļaujiet man atsēsties šeit uz sola un pats ejiet tālāk. Atnāciet atpakaļ vēlāk, Saj, un, ja es būšu vēl šeit…

Bet es purināju galvu un ar varu vilku viņu uz priekšu, piespiezdams iet, gandrīz skriet. Kaut kas šai kājceliņā, koku izskats, solu izvietojums, pēkšņi šķita pazīstams. Es biju gājis pa to kādreiz agrāk. Mēs iegriezāmies takas līkumā un priekšā ieraudzījām gandrīz bezveidīgu masu, kuru aptumšoja biezs kailo zaru aizkars, bet es to tomēr pazinu. Kad nonācām takas līkuma galā, pēkšņi ieraudzījām pret tumšajām debesīm rēgojamies skaidru siluetu — milzīgo Brīvī­bas statujas labo roku un augstu pāri kokiem — lielās lāpas galu.

Mēs klusi un ātri kāpām augšā pa vītņkāpnēm un beidzot apsēdāmies laukā uz apa|ās, iežogotās plat­formas pie lielās metāla liesmas pamata. Izrotātās metāla margas noslēpa mūs, bet mēs varējām redzēt pa to starpu laukā, un, kā man šķiet, kādu minūti mēs tikai sēdējām klusēdami un raudzījāmies lejup uz tumšo pilsētu, klausījāmies Piektās avēnijas satik­smes troksni un vērojām plīvojošās uguntiņas. Bija vēss. Cauri drānām jutām auksto metālu, bet brīdi mums pietika ar to vien, ka varējām šeit sēdēt un vairs nebija jāstaigā. Ja kādam iešautos prātā uzkāpt augšā un meklēt mūs šeit, — un tas varēja notikt—, mēs nespētu izbēgt. Bērnss bija iedzinis mūs ja nu ne tieši zemē, tad vismaz strupceļā gan. Tomēr šai mir­klī mēs par to neraizējāmies. Skvēra laternu blāvajā gaismā es redzēju iespīdamies nespodro, mazdrusciņ zaigojošo vara rotājumu, pret kuru balstījās Džūli­jas galva, un arī viņas nogurušo smaidu.

— Cik labi, — viņa murmināja, — cik labi, ja tikai nav jākustas, — Džūlija pavēra acis, ieraudzīja, ka vēroju viņu, un atkal pasmaidīja, lai es saprastu, ka īstenībā viņa nemaz nedomā to, ko saka: — Ja tikai mums būtu kas ēdams.

Es atcerējos, pasmīnēju un izvilku no kabatas samī­cīto sendviču un saspaidītās olas, kuru čaumalas bija sasprāgušas sīkos gabaliņos, un iedevu Džūlijai. Viņa pat nepūlējās pajautāt, kur esmu to ņēmis, lika i izbrīnā pašūpoja galvu un sāka ēst sendviču. Viņa piedāvāja arī man, bet es pastāstīju, ka esmu jau ieturējies, un arī to, kur, un piespiedu viņu apēst visu.

Nakti mēs pavadījām līkumotajās kāpnēs, sēdēdami netālu no to augšgala, lai paslēptos no vieglā vējiņa, kas bija sacēlies. Mēs sēdējām, saspiedušies cieši kopā, uz trešā vai ceturtā pakāpiena no augšas; mūsu acis atradās vienā līmenī ar platformas grīdu, un pa margu apakšu mēs varējām redzēt pilsētu. Es sēdēju, pa pusei pievērsis seju Džūlijai un apskāvis viņu; Džūlijas galva atdusējās uz manām krūtīm. Bija auksts, taču šeit, aizvējā, varēja paciest. Džūlija tūlīt iemiga, bet es vēl laiciņu sēdēju, turēdams viņu, un vēroju pilsētu: viss, ko varēju redzēt, bija nedau­dziem nespodriem gaismas plankumiņiem piekai­sīta tumsa. Gaismas punktiņi pazuda pa vienam, pa diviem reizē. Drīz vien bija vairs tikai nepārtraukta tumsa, pilsēta bija gandrīz apklususi, un arī es iemigu.

Pa divi lāgi mēs nosaluši un gluži stīvi pamodā­mies, piecēlāmies un izstaipījām un izlocījām pirk­stus. Otrā reizē piesardzīgi, vairīdamies sacelt trok­sni, mēs izgājām uz apaļās platformas un kādas pie­cas sešas reizes apgājām tai apkārt, noraudzīdamies lejā uz koku galotnēm un parka klusajiem, apgaismo- lajiem celiņiem, pāri zemajai, tumšajai pilsētai. Iegā­juši atkal iekšā, saspiedāmies cieši kopā, lai sasiltu, un es atkal apskāvu Džūliju. Es zināju, ka pašlaik uz aukstajām metāla kāpnēm vairs neaizmigšu. Es vēl aizvien jutos noguris, tomēr miegs bija līdzējis. Pēk­šņi Džūlija čukstēja:

— Nomodā?

Un, kad es pamāju ar galvu, mans zods noglaudās gar viņas matiem, un es zināju, ka viņa to sajūt.

—   Es arī, — viņa piebilda.