Starp diviem laikmetiem

Un tad bez iepriekšēja nodoma, vispār neko nedo­mājot, es klusām sāku runāt; es pastāstīju Džūlijai, kas es esmu un no kurienes nāku, es jutu, ka tagad ir īstais brīdis un ka esmu viņai to parādā. Pastāstīju Džūlijai par Projektu, par Rūbu, doktoru Dancigeru, Oskaru Rosofu; par savu dzīvi tālajā laikmetā. Mana balss nepārtraukti un tikko dzirdami dudināja viņai pie auss; es stāstīju par sagatavošanos kopā ar Mār­tiņu, par dzīvi Dakotā, par pirmo izdevušos mēģinā­jumu, par ierašanos viņas mājās. Divas reizes Džūlija pacēla galvu un pētījoši paskatījās uz mani, cik labi nu varēja gaistošajā tumsā, tad atkal atslīga atpakaļ manās rokās, un es lauzīju galvu, ko gan viņa tagad domā. Es nevarēju to saprast. Es zināju, ka pārkāpju Projekta pamatlikumu, zināju, ka Projektā neviens nekad nespētu saprast manu rīcību. Tomēr jutu, ka rīkojos pareizi. Beidzot es apklusu un gaidīju. Varēju just, ka Džūlija dziļi ievelk elpu un nopūšas. Tad viņa teica:

—   Pateicos jums, Saj. Jūs esat visiejūtīgākais cil­vēks, kādu es pazīstu. Jūs palīdzējāt man pārciest garu nakti; nekas cits mani tā nav savaldzinājis kopš tās reizes, kad es, meitene būdama, lasīju «Mazās sievietes»[14]. Jums vajadzētu šo stāstu uzrakstīt un var­būt arī ilustrēt. Esmu pārliecināta, ka to pieņemtu. Un tagad man šķiet, ka es atkal varēšu aizmigt.

—   Labi, — es noteicu.

Sēdēju tumsā, smīnēdams pats par sevi — stāsts izdomāts un safantazēts, lai viņu izklaidētu; pie joda, ko citu gan viņa varēja domāt? Un pēc dažām minūtēm, man šķiet, pēc četrām vai piecām, arī es iemigu, šoreiz pavisam cieši.

Es pamodos, un bija skaidrs, ka vairs neiemigšu, un man bija žēl, ka nakts jau beigusies. Lai cik neērti, tomēr bija jauki būt šeit kopā ar Džūliju. Tagad mūs atkal gaidīja diena, kurā mums vairs nebūs glābiņa. Var būt, ka mēs varētu kaut ko sagrabināt brokastīm, un tad atkal būs jāstaigā, un pēc stundas kājas atkal jutīs visu vakardienas nogurumu, un tad mūs drīz vien noķers. Man ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu pieteikties pašiem; tad mēs vismaz būtu siltumā un varētu izbeigt skraidīšanu.

Gaisma vēl nebija uzaususi, līdz saules lēktam vēl bija ilgi jāgaida, tomēr tumsa pamazām gaisa. Paska­tījies laukā, es saskatīju margu rotājumu; pirmīt es to vēl nebiju varējis atšķirt. Mani atkal satrieca dīvainā vieta, kur mēs atradāmies. Man bija pašam sev jāiestāsta: neticami, bet mēs esam šeit augstu Brīvības statujas rokā un lāpā. Un tad man iešāvās prātā: vai varētu to izdarīt? Es pārdomāju un nospriedu, ka varbūt varētu, un ciešāk apskāvu Džū­liju, piespiedu vaigu pie viņas galvas, turēdams viņu tik cieši, cik vien spēju, pārvērtu viņu it kā par daļu 110 sevis. Tad tā, kā bija mācījis Oskars Rosofs, atbrī­voju apziņu no laika, kurā pašlaik atrados, jo arī šī lielā metāla roka ar lāpu bija daļa no abām Ņujor- kām, kuras es pazinu un kurās dzīvoju katrā savu dzīvi. Ļāvu savā apziņā atdzīvoties divdesmitajam gadsimtam. Tad teicu sev, kur atrodos, kur atroda­mies mēs — Džūlija un es. Un es jutu, ka tas notiek.

Tajā mirklī manas rokas, kas turēja Džūliju, sažņaudzās vēl ciešāk; viņa sakustējās un pavēra acis, raudzīdamās manī ar tukšu skatienu.

— Kur … — Tad viņa palūkojās apkārt, atjēdzās un iesaucās: — Ai, — un pasmaidīja. Es palaidu viņu vaļā un gluži stīvs piecēlos, arī Džūlija uzslējās kājās; mēs izgājām uz platformas. Tumsa zuda, gaisā sāka blāvot gaisma, bet mēs vēl lāgā neredzējām, toties dzirdējām. Es biju to gaidījis un pirmais pazinu troksni. Džūlijas sejā ieraudzīju apjukumu, viņa dre­bēdama pievērsās man.

—   Viļņi? — viņa iesaucās. — Saj, es zvēru, ka dzirdu viļņus. Tad viņa paošņāja gaisu. — Un es varu saost jūru. — Džūlija bija izbijusies. — Saj, ko …

Apliku roku viņai ap pleciem un maigi teicu:

—   Džūlija, mēs esam izbēguši. Pagājušās nakts stāsts ir patiess. Tā bija patiesība, Džūlija. Es esmu jās atvedis savā laikā.

Viņa stingi vērās man sejā, saskatīja manās acīs patiesību un paslēpa galvu man pie krūtīm.

—   Ai, Saj, man ir bail! Es nedrīkstu paskatīties!

Visa debess mūsu priekšā kļuva gaiša, apvārsnis

sārtojās, sīkie, baltgalvainie vilnīši lejā, ostā, bija tikko saskatāmi.

—   Jā, jūs drīkstat, — es teicu un, saņēmis aiz zoda, pacēlu viņas galvu un pavērsu uz margu pusi, uz austrumiem. Viņa skatījās pāri margām, ieraudzīja tālu lejā ūdeni un ostu; tad viņa pagriezās, lai paska­tītos uz zilganzaļo sūbējuma kārtu, gadu desmitiem veco patinu, kas klāja milzīgo vara lāpu, uz liesmām, kas trīcēja virs mums.

Zem manas rokas viņas pleci drebēja patiesās bai­lēs, tomēr viņa nespēja neskatīties. Viņa bezgalīgi ilgi grozīja galvu no vienas puses uz otru, visu aplū­kodama, un viss, ko viņa spēja pateikt ik pēc pāris sekundēm bija:

—   O, Saj!

Tas skanēja kā baiļpilna, satraukta nopūta ekstāzē. Viņas seja bija nāves bāla, un rokas, kad viņa tās pacēla un cieši piespieda pie vaigiem, trīcēja, tomēr viņa uzsmaidīja man.