Starp diviem laikmetiem

Tālumā okeāna līmenim pēkšņi pieskārās pirmā šaurā saules maliņa un parādījās kuģi. Kamēr skatī­jāmies, saule bija pacēlusies virs apvāršņa; es saņēmu Džūlijas roku, un rnēs gājām apkārt mazajam, iežogo­tajam laukumiņam. Otrā pusē Džūlija apstājās un stāvēja klusa kā pelīte; viņai aizrāvās elpa, pāri ostai skatoties uz pārsteidzošajiem debesskrāpjiem, kas slējās augstu gaisā, aizsedzot Mcnhetenas salas galu, un redzot, kā desmitiem tūkstošu augstceltņu logu ausmā iedegas oranžas liesmās.

21

Ar pirmo tūristu kuģīti mēs braucām atpakaļ uz Menhetenu; kamēr mēs gaidījām, kad varēs iekāpt, saujiņa ziemas tūristu pa vienam kāpa lejā no kuģīša un ziņkārīgi nopētīja Džūlijas apģērbu. Par mani viņi nelikās ne zinis, jo mans mētelis un apaļā cepure neko neatšķīrās no daudzu citu vīriešu apģērba. Tas dienā bija vienīgais kuģītis, kas atgriezās uz Menhetenu bez pasažieriem, tikai šoreiz ar to braucām mēs. Nākamais kuģītis atstās atbraukušos un uzņems pirmo grupu atpakaļbraucienam, un tā augu dienu. Es par to priecājos; es nemaz nevēlējos, lai mani nopēta. Kuģīša pavadonis diezgan kareivīgi noprasīja, no kurienes mēs uzradušies. Es paskaidroju, ka vakar nokavējām pēdējo kuģīti un nakti pavadījām uz salas. Viņam bija nepieciešama kāda sekunde, lai izlemtu, ko par to domāt; tad viņš mazliet ciniski nosmīnēja un aizgāja tālāk; šķita, ka mūsu apģērbs viņu galīgi neinteresē.

Kad kuģītis iegriezās kanālā, mēs uzkāpām uz atklātā augšējā klāja. Mēs tuvojāmies Menhetenas salai. Džūlija nekustīgi stāvēja man blakus, vēro­dama, kā Menhetenas debesskrāpji pavisam neticami aug lielāki un lielāki. Nekas neierobežoja mums skatu uz Menhetenas lejasdaļu, Ņūdžersiju, Bruklinas dien­vidiem un Steitenailendu, kā arī uz ostu, ja lūkojā­mies Verazano tilta virzienā; desmit minūtes Džūlija tikai skatījās un nebilda ne vārda. Tad, paliekusies uz manu pusi, taču ne mirkli neatraudama skatienu no milzīgajām ēkām, kas drūzmējās Menhetenas galā un, rīta saules apmirdzētas, izskatījās skaistas, viņa iejautājās:

—   Kāpēc tās negāžas apkārt?

Es izskaidroju visu, ko zināju vai iedomājos zinām par dzelzs konstrukcijām, taču pusteikumā apklusu. Džūlija nemaz neklausījās un nebija dzirdējusi ne vārda. Viņa tikai skatījās, pēkšņi satvēra manu roku, un viņas seja atplauka.

—  Jaunais tilts! — viņa iesaucās, rādīdama uz Bruklinas tiltu pāri īstriverai pa labi no Menhetenas.

Kāds preču tvaikonis devās jūrā; tas ne tik daudz tuvojās mums, kā auga aizvien lielāks, un Džūlija vēroja to. Kad tvaikonis beidzot bija jau pavisam tuvu un tā dzelzs sāni neiedomājami augstu milža pār mums, Džūlija pierāvās man tuvāk un viņas acīs iezibējās bažas.

—   Vai tas neapgāzīsies? — viņa čukstēja. — Vai tas var krist?

Es atbildēju, ka tas nav iespējams, bet, kad tas virzījās mums garām, dārdinādams savas skrūves un mēs abi skatījāmies uz melnajiem, klintij līdzīgajiem kuģa sāniem, es apjēdzu, ko viņa jūt. Šķita neticami, ka kaut kas tik liels un augsts var peldēt pa ūdeni, un es prātoju, ko gan Džūlija būtu teikusi, ja mums garām slīdētu jaunā, neiedomājami milzīgā «Kara­liene Elizabete».

Četrmotoru lidmašīna ar propelleriem, lidodama ne sevišķi augstu — varbūt tūkstoš pēdu — ieurbās pele- kajās'debesīs. Es priecājos, ka varu viņai parādīt to, kas laikam gan ir tieši šā gadsimta simbols.

—   Džūlija, paskatieties!

Viņa izdzirda lidmašīnas troksni, taču nezināja, kur skatīties, kamēr nebiju viņai parādījis uz augšu.

—   Tā ir lidmašīna, aeroplāns.

Es, kā man šķiet, drusciņ pašapmierināti gaidīju, ka viņa brīnīsies. Taču Džūlija, kādas desmit sekun­des smaidot ar patiku vērojusi to, nebija pārsteigta. Viņa pamāja ar galvu.

—   Es par tiem esmu lasījusi Zila Verna grāmatā. Saprotams, ka tagad jums jau ir aeroplāni. Es vēlē­tos lidot ar tadu. Vai to ir daudz?

Viņa atkal pievērsās tam, kas viņu patiešām pār­steidza, — Menhetenas milzīgajām klintīm ar logiem.

—   Pavisam nedaudzi. — Es pasmējos par sevi — lā man arī vajadzēja.