Starp diviem laikmetiem

Kad mēs izkāpām no kuģīša Beterijparkā, tur nere­dzēja neviena imigranta. Kad bijām izgājuši cauri nelielajam parkam un sasnieguši ielu, Džūlija, pie­spiedusi roku pie krūtīm, pēkšņi apstājās. Pirmajā mirklī es iedomājos, ka viņu pārsteigušas ēkas ar torņiem un šaurās taksometru, privāto mašīnu un gājēju pieblīvētās ielas, steiga, satiksmes dārdoņa un celtņu rīboņa, kas varēja padarīt vai kurlu. Tomēr Džūlija neskatījās ne uz mašīnām, ne uz celtnēm, bet uz cilvēkiem, uz parastiem garāmgājējiem. Es cieši vēroju viņu un sapratu, ka viņu nav pārsteidzis cil­vēku neparastais apģērbs. Es atcerējos ērmoto bijību, kas bija pārņēmusi mani, kad ieraudzīju pirmo īsto, dzīvo, nepārprotami elpojošo cilvēcisko būtni 1882. gadā; biju pārliecināts, ka tagad Džūlijas sejā saskatu to pašu mulso izbrīnu. Brīvības salā viņu tā bija sagrābusi savā varā apziņa par ierašanos šai laikā, ka no kuģīša izkāpjošie pasažieri viņai šķita gandrīz nereāli. Bet tagad, tāpat kā man toreiz, ļau­dis gāja garām un nepievērsa nekādu uzmanību viņai, un cilvēki bija dzīvi, kustējās, runāja! Ļaudis, kas dzīvoja veselu cilvēka mūžu pēc viņas. Kad Džūlija pagriežas, lai paskatītos uz mani, viņas seja atkal bija nobalusi un viņa pati bija iebaidīta un klusa un spēja tikai purināt galvu.

Mēs nogājām nelielu kvartālu pa Brodveju, tad es pajautāju:

—   Vai jlīs zināt, kur atrodaties?

Jautājums viņu pārsteidza tā, it kā es to prasītu viņai pavisam svešā pilsētā, kuru tā nekad nebija redzējusi. Cenzdamās uzminēt, kur atrodas, viņa gro­zīja galvu uz visām pusēm, tad pievērsās man un, vēl aizvien pa pusei nobijusies no visa, ko redz, bet jau smaidīdama atbildēja:

—   Nē.

—   Ta ir Brodveja lejasdaļa.

—   Nē! Tas nevar būt! — Viņa atkal paskatījās uz abām pusēm, un smaids viņas sejā izdzisa.

—   Ai, Saj, te nav nekā, ko es pazīstu, itin nekā! Es…

—   Pagaidiet! — es viņu pārtraucu.

Saņēmu viņu zem rokas, un mēs straujā solī devā­mies uz pilsētas pusi vēl divus nelielus kvartālus. Džūlija palēnināja gaitu, skatīdamās uz priekšu pāri ielai un pārbīlī piespiedusi roku pie mutes. Nogājām vēl kādus piecdesmit jardus un apstājāmies ietves malā; mēs ar Džūliju skatījāmies pāri ielai uz sīko, mazo Trīsvienības baznīciņu, kas bija gluži pazudusi šajā stikla un akmens bezdibenī. Tad Džūlijas zods izslējās, viņa lēnām pacēla acis — augstāk, aizvien augstāk līdz torņiem, kas nospieda pilnīgi pie zemes viņas laika Menhetenas salas augstāko celtni.

Beidzot viņa uzrunāja mani:

—   Man nepatīk, Saj. Man nepatīk redzēt Trīsvienī­bas baznīcu tādu!

Viņa vēlreiz paskatījās pāri ielai un augšup uz tālajām debesīm virs augstajām celtnēm. Šoreiz, pagriezdamās atkal pret mani, viņa jau smaidīja.

—   Bet es gribētu uzkāpt augšā kādā no šīm ēkām. — Vēl aizvien smaidīdama, viņa piemiedza acis. — Brodvejs vismaz ir tikpat trokšņains kā vienmēr. Cik ērmoti, ka neredz neviena zirga. — Pēk­šņi viņa bija pamanījusi. — Saj, visi brauc tikai viena virzienā!

Pie stūra mēs noķērām taksometru, un, kamēr brau­cām uz austrumiem, uz Nasaustrītu, es viņai izskaid­roju, kā brauc pa vienvirziena ielām. Džūlija atzinīgi nopētīja taksometra iekšpusi, un es apslāpētā balsī, lai šoferis nedzird, teicu:

—   Sis ir automobilis.

—   Es zinu. — Arī viņa runāja klusītēm. — Es atce­ros jūsu zīmēto Medisonskvēru; tiklīdz ieraudzīju auto mobiļus, tā tūlīt pazinu tos. Man patīk auto mo­bili. Cik interesanti braukt ar tādu! — Viņa atzinīgi pataustīja polsterējumu. — Es gribētu, kaut krust­māte Ada tos redzētu. Lūk! — viņa pēkšņi iesaucās. Viņa bija skatījusies uz visām pusēm un tagad aiz mums pamanījusi nelielu sarkanu «sedanu». — Cik lielisks! Un brauc sieviete! Kā es arī gribētu tādu! — Taksometrs pie Nasaustrīta gaismas signāla sama­zināja gaitu. — Cik saprātīgi! Dieva dēļ, kādēļ gan mums tas nav ienācis prātā? Bet, protams, tie dar­bojas ar elektrību, vai ne?

Mēs izkāpām pie Nasaustrīta un Pārkrovas stūra, taksometrs palika gaidot ietves malā. Es norādīju Pārkrovā uz Brodveja pusi. — Tai vietā stāvēja Astorhauzs, Džūlija. Un tur atradās Pasta kantoris.

Viņa katru reizi paklausīgi skatījās uz norādīto vietu un māja ar galvu, taču, manuprāt, pa īstam saprast to, ka tur stāvējis Astorhauzs, viņa tomēr nespēja.

Kad viņa pēkšņi bija ieraudzījusi Pilsētas valdi un Tiesas namu, kas abi izskatījās gluži tādi paši, kādus bijām tos redzējuši pēdējo reizi, un sapratusi, ka parks otrpus ielas ir Pilsētas valdes parks, viņa prie­cīgi pārsteigta iesaucās:

—   Ai!

Manuprāt, ari parks nebija mainījies; ja arī bija kādas niecīgas pārmaiņas — tādām būtu jābūt — neviens no mums abiem tās nemanīja. Džūlija sta- vēja un skatījās pāri ielai, sirsnīgi, bet bikli smaidī­dama. īsu bridi viņai acīs iemirdzējās asaras, tomēr tās pazuda aiz prieka par to, ko viņa redzēja. Pavi­sam klusītēm viņa čukstēja:

—   Es esmu laimīga, Saj, tik laimīga, ka parks nav pārvērties. Cik labi ir to redzēt!