Starp diviem laikmetiem

Lielākā daļa no tiem iespējama tikai šai gadsimtā, daudzi tikai tā otrā pusē. Daži iespējami tikai šai desmitgadē, citi tikai šai gadā, vēl citi tikai šai mēnesī un nedaudzi tikai šai vienā dienā. Saj, jums visapkārt ir burtiski neskaitāmas lietas, kas ar desmi­tiem biljonu neredzamu pavedienu saista jūs pie šā gadsimta… gada… mēneša… dienas… un momenta.

Viņš paņēma dakšiņu, lai nokniebtu gabaliņu tor­tes, taču ar tās rokturi pieskārās savai pierei.

—   Un šeit ir vēl miljoniem šo neredzamo pave­dienu. Piemēram, jūsu zināšanas par to, kas pašlaik ir prezidents. Ka Frenks Sinatra tagad varētu būt jau vectētiņš. Ka bizoni vairs neklaiņo pa prēriju un ka ķeizaru Vilhelmu visumā neuzskata par sevišķi bīstamu. Ka monētas ir izgatavotas no vara, nevis no sudraba. Ka Ernests Hemingvejs ir miris, ka tagad visu taisa no plastmasas un ka no kokakolas dzīve nekļūst vieglāka. Šis saraksts ir bezgalīgs, viss tas ir daļa no jūsu un visu citu apziņas. Un saista jūs tā­pat kā mūs visus ar to dienu un tieši to momentu, kad šī faktu kopa un tieši tikai šī ir iespējama. Jūs nekad nevarat no tā izbēgt, un es jums pierādīšu, kāpēc.

Dancigers saburzīja papīra salveti un noiika to uz šķīvja malas.

—   Paēdāt? Vai nevēlaties vēl kaut ko?

—   Nē, es lieliski ieturējos. Paldies.

—   Pavisam pieticīgs lenčs, taču, kā saka, lai tas iet jums labumā. Uzkāpsim uz jumta. Es savu torti paķeršu līdzi.

Izgājuši no kafejnīcas, mēs neliela gaiteņa galā sākām kāpt pa iežogotām cementa ugunsdzēsēju kapnem, kuru galā pavērās durvis uz jumtu. Lietus bija pārgājis, debesis bija atkal gandrīz skaidras, tikai pie apvāršņa vēl rēgojās mākoņi. Vairākas meitenes un vīrieši sēdēja audekla krēslos, pavērsuši sejas pret sauli. Kad izgājām uz jumta, viņi, padzirduši mūsu soļu troksni uz grants, pagriezās un apsveicinājās ar Dancigeru, kas smaidīja un ar plašu vēzienu pasita gaisā knipi. Jumta virsa bija milzīga — vesels pilsē­tas kvartāls; jumts bija diezgan parasts, klāts ar darvu un granti, tikai tajā bija desmitiem un desmi­tiem logu, un vesels mežs skursteņu un ventilācijas cauruļu rēgojās virs tā. Pieliekdamies zem sarūsējuša­jām trosēm, ar kurām bija nostiprināti augstākie skursteņi, šad tad apmezdami līkumu peļķēm, mēs aizgājām jumta viņā pusē pie apaļā ēnas plankuma, kuru savā piekājē meta ūdens tornis.

Tālu uz dienvidaustrumiem es varēju redzēt mil­zīgo Pati American Building masīvu, kas aizēnoja un piespieda pie zemes visu Lielās centrālās stacijas ap­kaimi. Aiz tā es saskatīju garlaicīgi pelēkās Chrysler Building galu un pa labi, tālāk uz dienvidiem Empire State Building. Aiz tās varēja redzēt tikai gandrīz blīvu miglas sienu, dzeltenīgu no rūpnīcu dūmiem. Uz rietumiem, tikai kādu kvartālu tālāk, plūda Hu- dzonas upe un izskatījās kā netīri pelēks novadka- nāls, kāda tā īstenībā arī ir. Upes otrā krastā slējās Ņūdžersijas klintis. Austrumos starp ēkām un pāri Centrālajam parkam varēja redzēt mājas, kas atro­das aiz parka.

Dancigers ar dakšiņu pamāja uz neredzamo ap­vārsni un jautāja:

— Kas tur atrodas? Ņujorka? Un aiz tās pasaule? Jā, tā, protams, var teikt — šā acumirkļa Ņujorka un pasaule. Tomēr tikpat labi var sacīt, ka tur ir div­desmit sestais novembris. Tā diena, uz kuru jūs gājāt cauri šim rītam; tā ir pilna ar neapstrīdamiem faktiem, kas to padara par šodienu. Ļoti ticams, ka rītdiena būs gluži tāda pati, taču ne pilnīgi. Dažās mājās kādi priekšmeti būs novecojuši, un tos šodien lieto pēdējo reizi. Kāds vecs šķīvis beidzot būs saplīsis, kādam mats vai divi pie saknēm būs nosirmojuši, cits sajutīs pirmās slimības pazīmes. Daži šodien vēl dzīvi cilvēki būs miruši. Vienai otrai ēkai būs tuvāk spāru svētki, citām — sabrukums. Un tad tur, laukā, tik­pat nenovēršami būs mazliet savādāka Ņujorka un pasaule, un tāpēc arī mazliet savādāka diena.

Dancigers devās uz priekšu, tuvodamies jumta ma­lai, pa ceļam nokniebdams kumosiņu tortes.

—   Gluži laba torte. Jums arī vajadzēja paņemt kādu gabaliņu. Es parūpējos, lai mēs dabūtu sasodīti labu pavāru.

Šeit augšā bija jauki. Kamēr mēs pastaigājāmies, saule bija pakāpusies augstāk, un mēs ar patiku ju­tām tās siltumu uz savām sejām. Pie jumta malas apstājāmies un atspiedāmies pret margām, kas snie­dzās līdz viduklim. Dancigers atkal pamāja uz pilsētu.

—   Pārmaiņas, ko nes viena diena, parasti ir pārāk niecīgas, lai varētu manīt kādu starpību. Tomēr tās pamazām vien ir atvedušas mūs no laika, kad jūs lejā satiksmes gaismas signālu un kaucošu uguns­dzēsēju mašīnu vietā būtu redzējis iekoptus laukus, koku galotnes un strautus, govis ganībās, vīrus trīs- stūrenēs un britu kuģus, kas noenkurojušies dzidraja, koku apēnotajā Istriverā. Tas viss tur kādreiz ir bijis, Saj. Vai jūs varat to ieraudzīt?