Starp diviem laikmetiem

Es pūlējos. Es skatījos uz neskaitāmiem tūkstošiem logu, uz simtiem ēku ar sodrējiem klātām sienām un lejā uz ielām, kas gandrīz no vienas vietas bija kā nosegtas ar mašīnu jumtiem. Es centos šo skatu pār­vērst atkal par lauku ainavu, iedomājos tur lejā vīru ar sprādžu kurpēm, baltā parūkā, kas izskatījās kā sivēna aste, soļojam pa putekļainu lauku ceļu, kuru sauc par Plato ceļu[4]. Tas bija neiespējami.

—   Jūs to nespējat, vai ne? Protams, ne. Vai varat saskatīt vakardienu? Ta ir palikusi gandrīz nemai­nīga. Un vēl daudz kas ir palicis arī no 1962., 1968., 1965. gada. Un samērā daudz vēl saglabājies ari no 1900. gada. Par spīti stikla kastēm, kuras nevar at­šķirt citu no citas, un tādiem briesmoņiem kā Pan American Building un pārējiem noziegumiem pret dabu un cilvēkiem, — viņš nobrauca ar roku pār seju, it kā vēlēdamies aizgaiņāt kādu rēgu, — ir atlikuši daži fragmenti no vēl agrākiem laikiem. Vientuļas celtnes. Dažreiz vairākas kopā. Un, ja aiziesiet uz pil­sētas centru, tur vietām ir veseli kvartāli, kas savā vietā stāvējuši jau piecdesmit, septiņdesmit, pat as­toņdesmit un deviņdesmit gadu. Tur ir izkaisītas gad­simtu vecas vai pat vēl senākas ēkas un pavisam ne­daudzas tādas, kas pieredzējušas Vašingtona laiku.

Es ieraudzīju, ka Rūbs uznācis augšā, apvilcis vieglu mēteli un uzlicis galvā filca platmali; viņš godbijīgi gaidīja dažu soļu attālumā, lai nebūtu jādzird mūsu saruna.

—   Tie ir vēl saglabājušies nostūri un fragmenti, Saj, — Dancigers ar dakšiņu vēlreiz pamāja uz ap- varsni, — no dienām, kas reiz bijušas tikpat reālas ka šodiena; pagātne vēl aizvien dzīvo: skaidrs aprīļa rīts 1871. gadā, pelēka ziemas pēcpusdiena 1840. gadā, lietains rīts 1793. gadā.

Viņš pameta acis uz Rūbu, tad atkal pievērsās man.

—   Manuprāt, viena no šīm senajām ēkām ir gan­drīz vai brīnums. Vai jūs esat redzējis Dakotu?

Ko?

Ja jūs to būtu kaut reizi redzējis, jūs atceretos šo vārdu. Rūb!

Rūbs pieklājīgi panaca uz priekšu gluži kā modrs leitnants pēc pulkveža pavēles.

—   Lūdzu, parādiet Sajam Dakotu.

Iznākuši no milzīgās noliktavas, mēs ar Rūbu de­vāmies uz austrumiem, uz Centrālo parku. Es mazajā kantorītī pirmajā stāvā biju paņēmis savu cepuri un mēteli. Parkā mēs iegriezāmies Vestdraivā, alejā, aiz kuras tūlīt beidzas parks. Mēs soļojām uz priekšu zem kokiem, dažiem vēl turējās lapas, kas pēc šārīta lietus bija tīras un zaļākas. Rūbs, pametis skatienu visapkārt, teica:

—   Šis parks pats arī ir kā savu laiku pārdzīvojis brīnums. Tieši pasaules vismainīgākās pilsētas sirdī praktiski gandrīz pilnīgi neskarti saglabāti ne tikai daži akri, bet vairākas kvadrātjūdzes. Nolieciet pa­gājušā gadsimta astoņdesmito gadu parka plānu blakus tagadējam, un jūs uz abiem ieraudzīsiet tos pašus nosaukumus un vietas. Protams, daži sīkumi ir mainījušies. Soli ir savādāki, noliktas citas atkri­tumu tvertnes, uzkrāsotas jaunas satiksmes zīmes, ceļu un taku klājums ir citāds. Taču senas fotogrāfi­jas parāda parku tādu pašu, un, izņemot automašī­nas uz ceļiem, nav nekādas starpības, kuru jūs varētu ieraudzīt, teiksim, no sestā vai septītā stāva.

Rūbs laikam bija nogaidījis īsto brīdi — var jau būt, ka viņš rīkojās pēc pieredzes — jo tagad, kad bi­jām pagājuši garām kokam pie ceļa, kas nogriežas no Vestdraivas laukā no parka uz 72. ielu, viņš pacēla roku un, kad koka lapotne vairs neaizsedza skatu, norādīja uz priekšu.

—   Piemēram, no šīs mājas augšējā stāva dzīvokļa.

Un tad es to ieraudzīju un pēkšņi paliku stāvam kā

sastindzis.

Pāri ielai tieši pie parka slējās augsta blokmāja, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko biju Ņujorkā redzējis

agrāk. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka šī māja ir tā, kuru bija pieminējis Dancigers: lielisks mantojums no aizgājušā laikmeta. Es vēlāk atnācu atpakaj — kad bija uzkritis sniegs, kā jūs varat re­dzēt, — un nofotografēju ēku, iztērēdams veselu fil­miņu, pārvaldnieks mani uzveda pat uz jumta. Kā rāda viens no uzņēmumiem, katrs no astoņiem mājas stāviem ir divreiz augstāks nekā modernajā dzīvo­jamā mājā blakus.

•— Tā, dēliņ, cēla astoņdesmitajos gados! Dažos dzīvokļos ir septiņpadsmit istabu, pie tam tās ir lie­las; tādā dzīvoklī patiešām var apmaldīties. Vismaz vienā no tiem ir brokastu istaba, pieņemšanas telpa, vairākas virtuves, nemaz nezinu, cik vannas istabu, % un vēl balles zāle. Sienas ir piecpadsmit collu biezas; šī māja ir cietoksnis. Nesteidzieties un apskatiet to pamatīgi, Saj, tā ir to vērta.

Viņam bija taisnība. Es stāvēju un skatījos augšup,

aizvien vel ieraudzīdams ko jaunu un iepriecinošu: zem dažiem lielajiem, senatnīgajiem logiem bija skaisti balkoni ar akmenī kaltiem rotājumiem, visu septīto stāvu apjoza balkons ar dzelzs kalumiem, gar mājas sienu augšup slējās pusapaļu erkeru kolonnas ar logiem, un augšā tie beidzās ar kupoliem.

—   Sais dzīvokļos ir daudz gaismas, — Rūbs pie­metināja. — Māja celta blokveidā, pagalmā ir skvērs ar vairākām glītām bronzas strūklakām.