Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

garu tas nepavisam viņai netraucēja pedagoģiskos nolūkos uzsūtīt skolēniem tik spēcīgas ļaunas acs zinies, ka reizēm tie veselu pusstundu valstījās pa grīdu, mocīdamies ar vēdergraizēm un pūlēdamies atcerēties lāstu neitralizējošos buramvārdus.

- Tas taču bija jūsu mājas uzdevums! Ceru, ka nākamreiz jūs gatavosiet stundas ar lielāku atbildības izjūtu, - tādās reizēs mēdza teikt Zobrāvēja, domīgi virpinādama pirkstos vizbulīti vai margrietiņu.

Bet tagad ļaunās acs noņemšanas speciāliste uzvedās tā, it kā būtu aiz šausmām pavisam zaudējusi pašsavaldibu.

- Akadēmiķi! - viņa kliedza, balsij aizraujoties. - Nāciet žiglāk! Izgaistošais stāvs - tas atkal ir uzradies... Nupat kāpu augšā pa kāpnēm un redzēju, kā tur ieslīd kāda ēna. Nezinu, kurš tas bija... IJn pēc tam... Nē, tas ir pilnīgs ārprāts! Es gandrīz nomiru!

Taņa jutās ļoti pārsteigta. Līdz šim viņa būtu ar mieru likt galvu ķīlā, ka ļaunās acs noņemšanas skolotāju nav tik vienkārši pārbiedēt. Reiz viņas stunda Bezacu Šausma - baismīgākais rēgs visā Tibidohsā - klusītēm bija piezagusies skolotājai klāt no aizmugures, drausmīgi iespiedzās un metās viņai virsū. Droši vien Šausma domāja, ka viņa sāks bļaut un zaudēs skolēnu cieņu, bet rēgs bija smagi pārrēķinājies. Zobrāvēja pagriezās, norunāja aizsardzības buramvārdus un iepresēja Šausmu iekšā sienā, un pēc tam turpināja skaidrot jauno vielu, it kā nekas nebūtu noticis. Pēc šā atgadījuma skolēni iedēvēja viņu par Dižo Zobiju - un viņa pat lepojās ar šo iesauku.

Bet tagad Dižā Zobija šķita pavisam pārvērtusies. Vai

tiešām tā bija viņa, kas - pusdzīva aiz bailēm - krampjaini ķērās pie Sardanapala piedurknes?

- Akadēmiķi, dariet taču kaut ko! Es jūs lūdzu! - viņa sauca, tramīgi atskatīdamās. - Kāpēc jūs ciešat klusu? Jūs taču zināt: ja Stāvs atkal ir parādījies, tas nozīmē, ka... Mums tūdaļ jārīkojas! Kāds taču var uzkāpt augšā pa šīm kāpnēm, un tad... Tiesa gan, pa ceļam es sastapu Neslavi, bet ja nu viņš nepagūs...

- Klusāk, Zobij! Parunāsim vēlāk. Mēs taču neesam te divi vien! - akadēmiķis skarbi pārtrauca skolotājas vaimanas un norādīja uz Tanti.

Zobrāvēja steigšus aizšāva plaukstu priekšā mutei.

- Tev laiks doties prom, - akadēmiķis teica Taņai. - Paziņo visiem, ka rīt pēc pusdienām pulcēšanās Divu Stihiju zālē. Ierašanās obligāta! Jā, un neaizmirsti paņemt līdzi čemodānu.

Ziņkāri pašķielējusi uz Zobrāvēju, Taņa atvadījās un izgāja no kabineta. Pirmajā mirklī viņa juta kārdinājumu mazliet uzkavēties pie dūnām un paklausīties, kas aiz tām tiks runāts, bet viņai līdzi pa duivīm izslīdēja sfinksa un tūdaļ nostājās sardzē. Akadēmiķis Sardanapals prata glabāt savus noslēpumus.

- Tā jau nu man vajag! - Taņa nospurcās, griezdamās uz savas istabas pusi. - Divi mēneši... Divi mēneši kopā ar tēvoci 1 Jermani, Pipu un krustmāti Nineli - un tieši tad, kad šeit sāksies kaut kas aizraujošs! Nudien kaukt gribas! Labāk jau Sērga del Torte, nevis tēvocis Hermanis! - viņa burkšķēja, spārdīdama sev pa priekšu čemodānu ar rēgiem.

Kad Taņa jau bija pie Galvenajām kāpnēm, viņai priek-

šā pēkšņi izlēca Neslavis Melkulis. Mācību pārzinis rokās vairs neturēja zivi, toties bija līdz pat acīm nošķiedies ar dīķa dūņām. Varēja noprast, ka tikšanās ar iemīļoto nāru viņam atkal beigusies neveiksmīgi.

Pamanījis Taņu, mācību pārzinis nostājās viņai ceļā. Mazo, bezkrāsaino ačeļu skatiens urbās meitenei pierē. Kā jau tas bija noticis arī agrāk, Taņai atkal radās sajūta, ka viņai iekšā viss sasalst ledū. Tik iedarbīgs bija Neslavja baismīgais, valdonīgais skatiens.

- Kurp tu dodies? - Neslavis ierēcās. - Griezies atpakaļ! Pa Galvenajām kāpnēm iet aizliegts!

- Kāpēc tad aizliegts? Vienmēr taču drīkstēja! - Taņa brīnījās.

- Nav tava darīšana, kāpēc! Aizliegts - un viss! No šā mirkļa es aizslēdzu Galvenās kāpnes! Uz. mūžīgiem laikiem! -Neslavis nobļāva. Pagriezies sāņus, viņš steigšus murmināja aizsaīdzības vārdus.

No viņa gredzena vienlaikus izlidoja gan sarkanas, gan zaļas dzirkstis. Lai uzbūvētu maģisko aizsargsienu, Tibidoh-sas mācību pārzinis parasti izmantoja melnās burvības.

Pa gaiteni uz viņu pusi jau stampājās ciklopi. Vēl pēc mirkļa tie bija sastinguši savās vietās abpus kāpnēm.

- Stāviet un nevienu nelaidiet šeit garām! - Neslavis pavēlēja. - Bet tu, Grotere, ej vien tālāk. Šeit nav atļauts uzkavēties.

“Droši vien tas saistīts ar Izgaistošo stāvu... Nav godīgi, ka no mums visu slēpj...” skumji prātoja Taņa.

2.Kupidoniņš trauku skapītī

Visā Maskavā nebija otras tik nīgras, ķildīgas un neciešamas ģimenes kā Stulbovi. Šī ģimene sastāvēja no tēvoča Hermaņa, krustmātes Nineles un viņu meitas Pipas (saīsinājums no Pēnelope). Grūti bija noticēt, ka Stulbovi ir Gro-teru radinieki. Tiesa, viņus gan saistīja diezgan attāla radniecība: tēvocis Hermanis bija Taņas tēva Leopolda Grotera vecmāmiņas trešās pakāpes krustdēls.