Viesis no bezgalības

Tas arī notika ar mūsu sistēmas piekto planētu.

Pēc debesu mehānikas likumiem, Faetons bija lemts bojā ejai, jo tā paātrinājums kustības virzienā bija lielāks par centrtieces paātrinājumu.

Kāpēc tā notika?

Vai tā bija kopš paša sākuma, kopš Faetona kā debess ķermeņa rašanās mirkļa, vai arī planēta sā­kumā virzījās pa pareizu elipsveida orbītu un tikai vēlāk, ārējas iedarbības rezultātā, paātrināja savu skrējienu? Uz šādu jautājumu ļoti grūti atbildēt. Mēs nezinām, kas noticis Saules sistēmā tālā pagātnē, kad vēl nebija nevienas saprātīgas būtnes.

Astronomija izsakās par labu otrajai hipotēzei. Iespējams, ka savā ceļā pa Galaktiku Saule sastapās ar citu debess ķermeni, kas bija krietni mazāks par viņu pašu, taču pēc lieluma un masas pārspēja jeb­kuru planētu. Saules pievilkts, šis ķermenis nokrita uz tās, bet pa ceļam aizskāra Faetonu. Sakarā ar to piektās planētas paātrinājums kustības virzienā pa­lielinājās.

Var minēt vēl krietni daudz ne mazāk ticamu hipo­tēžu.

Neapšaubāms ir tikai viens fakts: kamēr uz Faetona eksistēja saprātīga dzīvība, nekādi ārēji spēki planē­tas kustību neietekmēja.

Faetoniešu zinātne vispār attīstījās vienlaicīgi ar topošo Zemes zinātni. Kopīgā izcelšanās (abas cilvē­ces par savu pastāvēšanu ir pateicību parādā Saulei) ietekmēja ne tikai abu planētu cilvēku un dzīvnieku ārējās formas, bet ari to attīstības līniju. Abas zināt­nes virzījās pa vienu un to pašu ceļu.

Tāpat kā uz Zemes, pirmā faetoniešu zinātne bija astronomija. Tas ir dabiski. Debess ar savu zvaigžņu rakstu pati piesaista sev saprāta uzmanību, kad tas sāk izzināt apkārtējo pasauli. Taču astronomija ne­izbēgami noved pie matemātikas.

Novirzes planētas kustībā faetoniešu zinātnieki bija atklājuši jau sen. Bet, ar ko šīs novirzes saistītas, kā­das var būt to sekas, viņi atklāja tikai krietni vēlāk.

Ar katru apriņķojumu (ar katru gadu) Faetona orbīta palielinājās, planēta attālinājās no Saules, tuvodamās Jupitera orbītai.

Saules sistēmas milzeņa masa, bet līdz ar to arī gravitācijas lauks, bija pusotra tūkstoša reižu lielāks nekā Faetonam. Tuvojoties Jupiteram, planētai drau­dēja bojā eja.

Novērst katastrofu nebija cilvēku spēkos.

Faetoniešiem par laimi, traģiskā īstenība kļuva zināma tad, kad zinātne un tehnika bija sasniegusi ļoti augstu attīstības pakāpi. Kaut arī viņi nevarēja mainīt planētas kustības ātrumu, tomēr bija pietie­kami spēcīgi, lai dotu faetoniešiem iespēju glābties.

Šai ziņā bija tikai viens ceļš — atrast citu pie­mērotu planētu un pārcelties uz to, pirms Jupitera milzīgais pievilkšanas spēks būs satriecis Faetonu.

Saules sistēmā piemērotu planētu nevarēja atrast. Marss nebija noderīgs vairāku iemeslu dēļ. Zeme un Venēra atradās pārāk tuvu Saulei — faetonieši ne­varēja dzīvot karstā klimatā.

Vajadzēja meklēt piemērotu planētu ārpus Saules sistēmas.

Faetoniešu kosmosa kuģi izbraukāja Saules sistēmu piecdesmit gaismas gadu rādiusā.

Katastrofa neatvairāmi "tuvojās. Bija aprēķināts precīzs Faetona bojā ejas moments, un faetoniešu rīcībā vairs neatlika pārāk daudz laika.

Kad tika atrasta brīva planēta Vegas sistēmā (Liras zvaigznājā), izvēles vairs nebija. Nācās palikt pie tās.

Faetonieši lieliski zināja, kāda ir starpība starp Veģu un Sauli, un saprata, ka svešās saules izstaro- jumi viņus var ietekmēt negatīvi. Bet viņi cerēja tikt galā ar zilās zvaigznes nelabvēlīgo ietekmi.

Sākās lielā pārceļošana. Tā turpinājās vairākus gad­simtus (šeit visur minētas mūsu, uz Zemes pieņemtās laika un attāluma mērvienības).

Apbrīnu izraisa tas, ka no simtiem tūkstošiem zvaigžņu kuģu ceļā gāja bojā tikai daži.

Tā Saules sistēmu atstāja Saules bērni, mūsu Zemes cilvēku vecākie brāļi.

Faetonieši zināja, ka Ze-mi jeb, kā viņi to sauca, Gedeiju, apdzīvo saprātīgas būtnes, kas toreiz atra­dās uz diezgan zemas attīstības pakāpes. Taču dzīvī­bas evolūcija visur ir vienāda. Nebija šaubu, ka «ge^ deijieši» ar laiku kļūs visādā ziņā līdzīgi pašiem fae­toniešiem. Ņemot to vērā, bija izstrādāts plāns, kā no­dibināt sakarus starp Zemi un Jauno Faetonu tālā nākotnē.

Faetona orbīta bija pienākusi tik tuvu Jupitera orbītai, ka turpmāk tuvāka opozīcija varēja kļūt lik­tenīga. Ap šo laiku uz Faetona bija palicis tikai pēdē­jais nelielais kosmosa kuģis ar astoņiem zinātnie­kiem, kuriem vajadzēja aizlidot uz Veģu tikai pēc planētas bojā ejas. Kā notika katastrofa, kā Faetona vietā radās atsevišķi gabali, kas pēc tam izveidoja asteroīdu joslu, viņi novēroja no Zemes.

Liktenīgais brīdis pienāca, Jupitera milzīgais pie­vilkšanas spēks guva pārsvaru pār Faetona vielas iekšējiem savstarpējās pievilkšanās spēkiem, un pla­nēta sašķīda gabalos.

Gadījuma pēc viens no šiem gabaliem, tiekdamies uz Sauli, sadūrās ar Zemi un nokrita uz tās tieši tajā vietā, kur atradās zvaigžņu kuģis ar astoņiem faeto­niešiem. Sprādziens iznīcināja starpplanētu gravitāci­jas dzinēju. Astoņiem cilvēkiem bija nolemts palikt Saules sistēmā uz mūžu.