Viesis no bezgalības

—        Visu zināt nav iespējams, — Mihails Filipovičs piebilda. — Jautāsim speciālistiem.

Ļeņingradā gaidīja jau viņiem sagatavota māja. — īsta pils! — Krivonosovs teica. Šī divstāvu māja atradās Irinas Volginas ielā.

Uzvārdu līdzība nepaslīdēja garām Vtorova uzma­nībai, un viņš jautāja, vai tā esot nejaušība.

Volginam vajadzēja īsumā pastāstīt par savu sievu. Uz to Vtorovs atbildēja ar līdzjūtīgu klusēšanu.

Pēc tam viņš sacīja:

—       Gan jūs, gan jūsu sieva esat pelnījuši nemir­stību. Tas jūs var mierināt.

—   Es dzīvoju, — Volgins atteica, — bet Irina …

Vtorovam uz to nebija ko atbildēt. Ozerovs ap­kampa Volginu.

Pirmajās divās dienās jautājumu straume plūda pār Vladilenu, Mēriju un Sergeju. Kosmonauti gribēja uzzināt un saprast visu tūlīt pat, nekavējoties. Viņi negribēja gaidīt.

Izjautāja arī Volginu.

—    Savādi! — Kotovs sacīja, kad noskaidrojās, ka Volgins tik maz pazīst apkārtējo vidi. — Ko jūs visu šo laiku esat darījis?

Ozerovs devās savam draugam palīgā.

—   Tu aizmirsti, — viņš teica, — ka Dmitrijs ir pār­cietis smagu operāciju. Turklāt viņš ir bijušais jurists un nebija pazīstams pat ar sava laika tehniku.

—   Ne jau tas galvenais, — Volgins iebilda. — Es tikai izvēlējos nepareizu taktiku. Jūs man parādījāt, kā vajag rīkoties.

Tāpat kā Volgins, kosmonauti augas dienas pava­dīja Oktobra parkā. Arī šeit viņi izturējās gluži citādi, atgādinādami ar savu rīcību ārzemju tūristus. Iztau­jādami par visu, interesēdamies par visu, viņi uz­runāja jebkuru pretimnācēju, ilgi sarunājās, skardami visas dzīves puses. Piedalīdamies šajās sarunās gribot negribot, jo bez viņa sarunu biedri nevarēja cits ar citu saprasties, Volgins divās dienās uzzināja vairāk nekā visos iepriekšējos mēnešos.

Viņam bija neveikli un pat kauns. Noslēgties sevī, uztvert visu jauno un nepazīstamo ar ārēju vienal­dzību tagad šķita muļķība.

«Tik daudz laika zaudēts,» Volgins domāja. «No kurienes man bija radusies tik dīvaina kautrība?»

Viņš pastāstīja par visu to Ozerovam.

—    Man šķiet, tas bija dabiski, — Viktors atbildēja. — Tu biji viens. Tas daudz ko nozīmē. Un vēl man šķiet, ka ienākt pasaulē tādā veidā, kā ienāci tu … tas nevarēja neietekmēt psihi. Mēs — tā ir cita lieta.

Neviens no mums nav bijis miris, mēs joprojām dzī­vojam. Tur ir milzīga starpība.

—   Vai tev nav bail dzīvot vienā istabā ar cilvēku, kas bija miris? — Volgins jokoja.

Kādu dienu, pastaigājoties pa parku, Staņislavska jautāja Vladilenam par metropolitēnu. Vladilens ne­varēja atbildēt, bet kāds cilvēks, kas gāja garām, izdzirda jautājumu un pienāca pie viņiem.

—   Es labi zinu transporta vēsturi, — viņš teica. — Ja vēlaties, varu pastāstīt.

—   Protams, ka vēlamies! — Volgins atbildēja.

Viņš pats neko nezināja par Ļeņingradas metropo­litēnu, jo viņa dzīves laikā tā vēl nebija.

Viņi uzzināja, ka apakšzemes transports strauji at­tīstījies līdz pat divdesmit pirmā gadsimta vidum. Metropolitēna līnijas vagojušas pilsētu krustām un šķērsām, aptverdamas visas priekšpilsētas. Bet tas, kas vienā gadsimtā liekas ērts, otrā tiek uztverts ci­tādi. Apakšzemes un virszemes transportam arvien grūtāk bija konkurēt ar gaisa transportu, jo Komu­nisma ēras trešajā gadsimtā katra cilvēka rīcībā jau bija atomlidmašīna, tas deva pēdējo triecienu no­vecojušajam pārvietošanās veidam.

—   Bet tuneļi? — Ksenija jautāja. — Tuneļus taču būvēja, lai tie kalpotu gadsimtiem ilgi.

Volgins pārtulkoja jautājumu.

—   Tuneļi ir saglabājušies līdz šim laikam, tāpat kā stacijas. Metropolitēns darbojas. Tas ir pilnīgi auto­matizēts un kalpo kravu pārvadāšanai.

—   Vajadzēs to apskatīt, — Vtorovs sacīja. — Inte­resanti, kādas stacijas uzbūvētas pēc mūsu aizlido­šanas.

Taču noorganizēt apakšzemes ekskursiju toreiz ne­izdevās. Bet pēc tam kosmonauti aizlidoja uz Padomes sēdi.

Atgriezies Ļeņingradā ātrāk nekā draugi, Volgins sēdēja mājā. Neparko negribējās bez viņiem kaut ko skatīties. Vēl divas dienas — un kosmonauti atgrie­zīsies.

Gandrīz automātiski Volgins atkal ķērās pie grā­matas.

3.

«… Kāpēc gāja bojā Faetons?

Planētas orbīta sniedzās tur, kur tagad atrodas pirmā asteroīdu josla. Astronomi jau sen bija iztei­kuši domu, ka starp Marsu un Jupiteru kādreiz bijusi piektā lielā planēta. Viņi pat bija nosaukuši to par Faetonu. (Paši faetonieši to saukuši par Diainu.) Tika izvirzīta hipotēze, ka asteroīdu josla izveidojusies, ejot bojā Faetonam. Hipotēze, izrādās, bija pareiza.

Vēl vairāk. Zinātnieki pareizi izskaidroja arī Fae- tona bojā ejās cēloni.

Debess ķermeņi vienmērīgi kustētos taisnā virzienā ar pastāvīgu ātrumu, ja tos nekas netraucētu. Taču Saule ar sava gravitācijas lauka milzīgo spēku pie­velk planētas. Tā rodas divi spēki — centrbēdzes un centrtieces. Ja abi spēki viens otru līdzsvaro, planētas riņķo pa elipsi, kuras vienā fokusā atrodas Saule. Ja viens no šiem spēkiem gūst pārsvaru, tad stāvoklis mainās. Elipsveida orbīta pārvēršas par spirāli. Ja pārsvaru gūst centrtieces spēki, planēta ar katru apgriezienu tuvojas centrālajam spīdeklim, bet, ja centrbēdzes spēki, — no tā attālinās.