Viesis no bezgalības

Tajā laikā gravitācijas spēks vēl nebija pārvarēts. Nebija nekādas iespējas nogādāt gredzenveida cau­ruļu kuģi uz Zemes, bet, kad šāda iespēja radās,

nebija jēgas to darīt. Nekā tāda, kas varētu noderēt Zemes zinātnei, nekā nezināma un neizpētīta uz fae­toniešu kuģa vairs nebija.»[5]

2.

Ar to beidzās grāmatas ievads. Uz Volginu tas at­stāja lielu iespaidu. Viņa laikā, kas pat viņam pašam šķita jau sirma senatne, cilvēki droši veica lidojumus Saules sistēmā. Kāds gan brīnums, ja viņi tagad jūtas tajā kā mājās? Tā tam vajadzēja būt.

Noslēpums, kas saistījās ar vārdu «Faetons», kuru viņš bieži bija dzirdējis Vtorova referātā, atklājās. Skaidrs, ka «Ļeņina» ekspedīcijas mērķis bija atrast šo planētu un nodibināt sakarus ar tās iedzīvotājiem. Bet kāpēc šie meklējumi notika Vegas tuvumā? Kāpēc kosmonauti nezināja, bet uz Zemes zināja, ka Faetona. vairs nav tajā vietā, kur to meklēja? Un kāpēc bei­dzot Saules sistēmas piektā planēta atradās pie citas zvaigznes? Kā tā tur bija nokļuvusi un kur pazudusi? Uz šiem jautājumiem atbildi varēja rast grāmatas turpmākajā saturā.

Bet Volgins nesteidzās atsākt lasīšanu. Izlasījis ievadu, viņš iegrima domās. Tagadējās valodas zinā­šanas vēl nebija tik pilnīgas, lai bez grūtībām lasītu jebkuru grāmatu. Viņš redzēja, ka turpmākās lap­puses izraibinātas ar matemātiskām formulām un shē­mām, kurās grūti būs orientēties. Vai nebūtu labāk nevis lasīt, bet aprunāties ar kādu no kosmonautiem? Piemēram, ar Meļņikovu.

Šī doma lika Volginam pasmaidīt. Saruna par Fae- tonu — lielisks iegansts!

No saviem divpadsmit laikabiedriem, kas tik negai­dīti bija ieradušies pie viņa no Visuma bezgalības, tikai vienīgi ar Meļņikovu Volginam neizveidojās vienkāršas un draudzīgas attiecības, Meļņikova vie­nīgā satrauca un saviļņoja viņu katru reizi, kad viņš to redzēja. Meļņikovas klātbūtnē Volginu pārņēma pagātnes atmiņas.

Tas notika tāpēc, ka Meļņikova atgādināja Volgina bojā gājušo sievu — Irinu. Viņu līdzība pārsteidza Volginu jau Kosmogradā, kad viņš, izpildīdams kos­monautu lūgumu, pirmais tos sagaidīja pēc izkāpša­nas no kuģa.

Sākumā Volgins viņu nepamanīja, Meļņikova kaut­rīgi turējās aizmugurē. Volginu brāzmaini ap­kampa un ilgi nelaida vaļā Viktors Ozerovs. Pēc tam viņu apkampa Vtorovs, Kotovs, Staņislavska …

Un pēkšņi viņš ieraudzīja … pirmajā mirklī šķita, ka tā ir Ira!

Viņa bija bez ķiveres, un zeltainie mati"brīvi krita uz pleciem. Volginā raudzījās melnas acis zem mel­nām uzacīm.

Nekad un nevienam, izņemot Iru, viņš nebija redzē­jis tādu kombināciju.

Volgins nevarēja atraut no viņas skatienu, sa­traukts, ar stipri pukstošu sirdi, nesaprazdams, kas atrodas viņa priekšā — realitāte vai halucinācija, ko izraisījusi tikšanās ar laikabiedriem, no kuriem vē­dīja senā pagātne.

Bet tas ilga tikai vienu minūti.

Irina bija gara auguma, slaida un vingra. Meļņi­kova — krietni mazāka, pilnīgāka. Viņas sejas vaib­sti nemaz neatgādināja Irinu. Tikai acu un matu krāsa bija tāda pati.

Un dīvainas nejaušības dēļ viņas sejas izteiksme tajā brīdī ļoti atgādināja Irinas seju, kādu to māk­slinieks bija attēlojis portretā, kas karājās Volgina istabā Ļeņingradā.

To pamanīja ne tikai Volgins. Lūcijs, Vladilens un Mērija sarāvās, ieraudzīdami šo atdzīvojušos portretu, un saprata, kāds cēlonis ir Dmitrija satraukumam, kas visiem dūrās acīs.

Meļņikova manāmi apvainojās, nesaprazdama, kā­pēc viņš to neapskauj tāpat kā visus, bet sasveicinās sausi un atturīgi.

Tikai nākamajā dienā, jau Ļeņingradā, Volgins pa­skaidroja sava «vēsuma» iemeslu.

«Man ļoti žēl,» Marija Aleksandrovna teica.

Un starp viņiem tā arī palika atsalums.

Protams, tikai no Meļņikovas puses. Turpretim Volgins, lai gan viņas klātbūtne modināja atmiņas, pastāvīgi juta vajadzību redzēt šo sievieti. Atrazda­mies viņas sabiedrībā, Volgins izjuta gandrīz to pašu, ko raudzīdamies portretā.

Meļņikova atgādināja Irinu! Volginam tfi pietika.

Viņš atcerējās brīdi, kad Marija Aleksandrovna ieraudzīja portretu. Pār viņas izteiksmīgo seju pār­slīdēja tā kā līdzjūtības un skumju ēna.

«Tiesa, man ļoti žēl,» viņa vēlreiz atkārtoja un sniedza Volginam roku, smalku, bet spēcīgu kā vīrietim.

Volgins saprata, ka Marija Aleksandrovna zina, cik viņam grūti, un žēlo viņu no visas sirds. Un viņi tiktos reti, ja pats Volgins nemeklētu viņas sabied­rību. Meļņikova tīšām vairījās no Volgina, izmanto­dama jebkuru ieganstu. Viņa bija sadraudzējusies ar Mēriju un bieži kopā ar to nozuda uz visu dienu.

Toties pārējie kosmonauti, sevišķi Viktors Ozerovs, šķita, nevarēja vien beigt raudzīties Volginā un bija gatavi pavadīt ar viņu kopā dienas un naktis.

Stundām ilgi viņi runāja par dzīvi divdesmitajā un divdesmit pirmajā gadsimtā, atcerējās notikumus, kas vienam bija nākotne, bet pārējiem pagātne, taču šķita, it kā tie būtu norisinājušies viņu pirmajā — kopīgajā dzīvē.