Viesis no bezgalības

Bet viņiem bija tomēr saglabājies neliels starppla­nētu dzinējs. Kuģa komanda nolēma doties uz Venēru un palikt tur. Kāpēc viņi pieņēma tādu lēmumu, ne­varam saprast ne tikai mēs, bet ari faetoniešu pēc­teči. Loģiskāk būtu bijis palikt uz Zemes.

Šis bija tas pats gredzenveida cauruļu kuģis, kuru cilvēki uzgāja uz Venēras un kurš tagad atrodas uz Cereras.

Astoņi zinātnieki bija stipras gribas cilvēki. Tra­ģiskā nejaušība, kas atņēma jauno dzimteni, viņus nesalauza. Viņi uzskatīja par savu pienākumu darīt visu, lai realizētu nosprausto plānu, un sagatavoja, no viņu viedokļa, vienkāršotu kinofilmu, lai cilvēki, kas pēc ilga laika ieies zvaigžņu kuģī, varētu uzzināt visu, kas noticis, uzzināt, kur meklēt cilvēci, kas pēc lik­teņa lēmuma bija atstājusi Sauli.

Meļņikovs un Vtorovs divreiz noskatījās šo filmu, pārfotografēja un pastāstīja par to citiem cilvēkiem.

Marsa noslēpums tika atklāts. Dzīvnieki, kuru esa­mība tā pārsteidza Zemes zinātniekus, bija nevis «marsieši», bet gan «faetonieši». Tie bija bojā gāju­šās planētas dzīvnieki, pieraduši pie retinātā gaisa, jo uz Faetona dzīvoja augsto kalnu rajonos, Dzīvnieki bija nogādāti uz Marsa pirms katastrofas. Tajā laikā, kad cilvēki nokļuva uz Marsa, šie dzīvnieki jau atra­

dās izmiršanas stadijā, ar ko arī bija izskaidrojams to nelielais skaits.

Taču filma stāstīja ne tikai par to.

Granīta figūras uz Arsēna, Venēras apdzīvotāju kultūras pirmelementi — tās bija faetoniešu atstātās pēdas.

Un visam tam bija viens mērķis — parādīt Zemes cilvēkiem, ka Saules sistēmā kādreiz eksistējušas citas saprātīgas būtnes.

Tas vēl nav viss. Faetonieši gribēja, lai Zemes cil­vēki — gedeijieši — ne tikai saprastu, kas noticis ar piekto planētu, ne tikai uzzinātu, kur tagad atrodas Saules bērni, bet arī varētu nodibināt ar tiem sakarus.

Filma, ko cilvēki atrada faetoniešu kuģī, norādīja, kur meklēt galveno «mantojumu», kas bija atstāts uz Zemes.

Faetonieši bija ļoti piesardzīgi, viņi negribēja, lai atstātais mantojums ietu bojā bezmērķīgi, un tāpēc veica dažus pasākumus. Cilvēkiem vajadzēja atrast slepeno patvertni tikai tad, kad tie būs spējīgi atrasto pareizi izmantot. Savus norādījumus faetonieši atstāja uz asteroīda zem granīta figūrām, kas speciāli šai nolūkā tika uzstādītas. Viņi sprieda tā: kad cilvēki sāks lidot kosmosā, kad viņu zinātne un tehnika būs spējīga nodrošināt šādus lidojumus, viņi būs arī pie­tiekami attīstīti. Asteroīds, kura orbīta atrodas tik tuvu Zemei, nepaliks nepamanīts. Izpētījot to, atradīs granīta figūras, bet, atrodot tās, noģidīs, ka zem tām kaut kas paslēpts.

Lai to garantētu, faetonieši novietoja tādu pašu figūru arī uz Venēras, blakus savam kuģim. Un tur­klāt atstāja vēl kinofilmu. Filma patiešām saglabājās, bet granīta figūra neizturēja laika un Venēras vēt-

rainā klimata pārbaudi. Izdevās tikai atrast tās šķem­bas. Kāda ir to izcelsme, noģida tikai tāpēc, ka granīta gabali atgādināja figūras uz asteroīda.

Zem šķembām atrada norādījumu — meklēt uz Arsēna. Taču arī bez šā norādījuma bija jau zināma meklēšanas vieta.

Speciāla ekspedīcija atrada zem Arsēna figūrām četras vienādas slīpētas bumbas. Ar vislielāko pie­sardzību tās nogādāja uz Zemes.

Bumbas bija pilnīgi blīvas, izgatavotas no super- cieta materiāla, — tajā laikā pazīstamie griežamie līdzekļi tām neko nespēja padarīt. Bet, kā izrādās, bumbas nemaz nevajadzēja griezt.

Arī šeit faetonieši bija izmantojuši augsti attīstīto biostrāvas tehniku.

Mūsdienu inženierim tas tūlīt no paša sākuma būtu skaidrs. Mehānismi, kas pieraksta domas un repro­ducē tās cita cilvēka smadzenēs, mums labi zināmi. Tagad mēs varam sacīt, ka «runājošo» bumbu uzbūve nepavisam nebija pilnīga. Tās radīja domu tēlus un priekšstatus, kurus varēja arī nesaprast. Pārzinot tagad tā laika faetoniešu tehnikas līmeni, mēs redzam, ka viņi pilnīgi varēja apgādāt šīs bumbas ar iegau- mētāju mehānismu, kas, noklausījies cilvēku sarunas, apgūtu viņu valodu un «atbildētu» cilvēkiem nevis ar domu tēliem, bet vienkārši ar vārdiem. Kāpēc faetonieši to nebija izdarījuši, paliek noslēpums.

Bet, lai kā arī būtu, mērķis bija sasniegts. Noslē­puma atklāšana prasīja lielas pūles un bagātu fantā­ziju. Taču tas tika atklāts, un cilvēki uzzināja, ko fae­tonieši bija gribējuši viņiem teikt.

Un atkal izrādījās, ka bumbas slēpj sevī tikai turp­mākos norādījumus, nevis noslēpuma atminējumu.

Mums šķiet, ka faetonieši bija pārcentušies. Viņi paši tam pievienojas. Visu varēja izdarīt daudz vien­kāršāk un pie tam drošāk. Viņi to visu bija iecerējuši pārāk sarežģīti, «mantojuma» saglabāšana tika pa­kļauta veselai virknei nejaušību.

Taču spriest un atrast trūkumus pēc vairākiem gad­simtiem ir ļoti viegli.

Bumbas norādīja, ka vajag meklēt Dienvidpola centrā. Uz turieni arī devās cilvēki.