Viesis no bezgalības

Tagadējā pasaule, vienlīdz nepazīstama visiem, ša­jās pirmajās dienās tika pilnīgi aizmirsta. Bija tik patīkami atrasties citam cita sabiedrībā, un viņi iegrima labi pazīstamajā pasaulē. Tika nolemts, ka, līdzko ekspedīcijas iegūtie dati būs nodoti zinātnie­kiem, kosmonauti kopā ar Volginu dosies ceļojumā pa Zemi. Šo ceļojumu viņš bija pārtraucis sakarā ar kosmosa kuģa atgriešanos.

Volgins jau sāka mācīt saviem draugiem tagadējo valodu.

Fjodorovs pastāstīja viņam par Ozerova psihes sli­mību. Volgina klātbūtne bija labas zāles, tāpēc ārsts ieteica sadraudzēties tuvāk. Volginam šo ieteikumu nebija grūti izpildīt.

Viņš uzaicināja Viktoru apmesties kopā vienā istabā. Viktors šo priekšlikumu uzņēma ar sajūsmu. Tūlīt pirmajā vakarā, palikuši divatā, viņi izstāstīja viens otram visu savu dzīvi. Ar to sākās draudzība.

Viktors atzinās, ka mīl Kseniju Staņislavsku.

—   Bet ko viņa? — Volgins jautāja.

—   Nepievērš man nekādu uzmanību.

Volgins pasmaidīja. Jau īsajā ar kosmonautiem kopā pavadītajā laika sprīdī viņš bija paguvis tos iepazīt. Viņš ievēroja, ka Ksenija Nikolajevna iztu­ras pret Ozerovu savādāk nekā pret pārējiem. Par to nevarēja būt nekādu šaubu. Volgins vairākas reizes bija uztvēris, kādus skatienus viņa pievērsa Vikto­ram, un bija pārliecināts, ka jaunais draugs maldās, runādams par Staņislavskas vienaldzību.

Taču Volgins savus novērojumus noklusēja. Par to nebija vērts runāt. Kad pienāks laiks, viss noskaidro­sies pats no sevis.

Vecais, bet mūžīgi jaunais stāsts. Tā bijis arvien. Gadsimti neko nav mainījuši.

Volginam ienāca prātā Vladilena un Mērijas attie­cības. Tas, ka Vladilens ir iemīlējies, viņam sen bija skaidrs. Viņš redzēja, kā ar spēcīgu gribu apveltītais cilvēks kļuva mīļotās meitenes priekšā kautrīgs kā zēns un, protams, bija pārliecināts, ka Mērija viņu nemīl.

«Mīlestība, draudzība, savstarpējās simpātijas un antipātijas,» Volgins domāja, «tās nekad neizzudīs, tām arvien būs sava nozīme ikvienas sabiedrības dzīvē. Un katrs cilvēks, kad pienāks viņa stunda, izjutīs to pašu, ko viņa senči. Gan Ozerovs, gan Vladilens iz­turas pilnīgi vienādi, lai gan katrs pieder savam gad­simtam. Bet interesanti, kā tagad tiek risināta ģimenes problēma? Es nezinu, tāpēc ka es vispār neko nezinu un neredzu. Nē, pietiek vientulības, laiks, sen jau bija laiks iesaistīties cilvēces kopējā dzīvē.»

Tagad Volginam vieglāk realizēt savu nodomu. Viņš vairs nav viens. Blakus ir divpadsmit uzticamu draugu, kuri uztver visu jauno tāpat kā viņš, ar ku­riem var dalīties šaubās, arvien saņemt atbalstu grūtā brīdī un kuri viņu vienmēr sapratīs.

Volgina domas pievērsās pēdējo dienu notikumiem.

Lūcijam bija taisnība: kosmonauti negribēja šķir­ties no Volgina un lūdza, lai viņš paņem tos līdzi un ar savu atomlidmašīnu aizved uz Ļeņingradu. Vto­rovs, Meļņikova, Kotovs, Fjodorovs un abi astronomi bija dzimuši un uzauguši Ļeņingradā. Pārējie vieno­jās viņus pavadīt uz turieni un tikai pēc tam doties uz Maskavu, Kijevu, Varšavu. Visas šīs pilsētas bija saglabājušās un saucās tāpat kā agrāk.

Baidīdamies tomēr patstāvīgi vadīt tik lielu atom­lidmašīnu, Volgins palūdza, lai Vladilens lido viņiem līdzi.

— Ko tu baidies? — Vladilens jautāja. — Lai tā būtu liela vai maza, atomlidmašīna arvien tiek vadīta vienādi un ir vienādi droša.

Taču Volgins uzstāja, un Vladilens bija ar mieru. Piecpadsmito vietu mašīnā ieņēma Mērija, kuru uz­aicināja Meļņikova. Viņas abas izjuta savstarpējas simpātijas kopš pirmās tikšanās.

Volgins ar interesi vēroja, kādu iespaidu atstāj jaunā tehnika uz cilvēkiem, kuri, tāpat kā viņš, bija nokļuvuši tālas nākotnes pasaulē.

Arī kosmonautiem nebija jausmas par sasniegu­miem, kādus guvusi Zemes zinātne un tehnika aizritē­jušajā laikā, un salīdzinājumā ar tagadējiem cilvē­kiem viņi šķita līdzīgi muļķa bērniem. Bet viņi iztu­rējās citādi nekā Volgins. Vtorovs, Kotovs, Ozerovs apbēra Vladilenu ar jautājumiem, kurus, tāpat kā at­bildes, Volginam vajadzēja pārtulkot. Klausīdamies šo sarunu, viņš saprata, ka ir pieļāvis lielu kļūdu, baidīdamies izrādīties par «mežoni». Kosmonauti no tā nebaidījās. Viņi, ja tā varētu izteikties, klaji de­monstrēja savu analfabētismu. Bija jaušams, ka viņi ir nedomā izstudēt tagadējo dzīvi vientulībā, pirms

metas tajā iekšā, kā to bija darījis Volgins. Viņi tieši un atklāti «ķērās vērsim pie ragiem».

Vladilena atbildes ļāva Volginam izprast atomlid­mašīnas uzbūvi un tās vadīšanu daudz labāk un dzi­ļāk, lai gan viņš šo mašīnu pazina jau vairākus mē­nešus/nevis vienu stundu kā astronauti.

Bet, kad Kotovs pēkšņi palūdza atļauju apsēsties vadītāja sēdeklī un sāka vadīt atomlidmašīnu ne slik­tāk par Volginu, likdams mašīnai nolaisties zemāk un atkal pacelties, Volgins galīgi pārliecinājās, ka viņa izraudzītais ceļš bijis nepareizs.

«Ko lai dara,» viņš nodomāja, «labāk vēlu nekā ne­kad. Turpmāk es vairs nekautrēšos.»

Vilsons un Krivonosovs ieinteresējās par kabatas teleofu. Un, Volginam par izbrīnu, ne Vladilens, ne Mērija nevarēja atbildēt uz viņu jautājumiem.