Viesis no bezgalības

—   Tagad skaidrs, — Volgins teica. — Bet es vēl gribēju jautāt, kāpēc viņi neatstāja Veģu jau krietni agrāk.

—   Tieši tāpēc, ka nav pieņemamā attālumā citas zvaigznes, kas piederētu Saules spektra klasei. Un tieši tāpēc faetonieši ar tādu nepacietību gaidīja sig­nālu. Viņiem nepieciešams atgriezties tajā vietā, kur atradās pirmais Faetons. Bet šo vietu aizņem vecā

Faetona gabali — asteroīdu josla. Tikai mēs, Zemes cilvēki, varam viņiem palīdzēt.

—   Šķiet, es visu sapratu. Tīrīšanas vienības, kurās strādā Mērijas māte, noorganizētas šim mērķim.

—   Jā. Līdz faetoniešu ierašanās laikam jāattīra orbīta jaunajai planētai, kas atkal parādīsies Saules sistēmā. Mēs iznīcināsim visus asteroīdus. Uz Marsa jau tiek būvēta superjaudas gravitācijas stacija. Tikai tāpēc, lai gadījumā, ja Jupiters traucētu, būtu iespē­jams faetoniešiem palīdzēt. Tomēr var cerēt, ka Jupiters netraucēs. Pēc mūsu aprēķiniem, tas atradī­sies otrā pusē Saulei.

—   Vai ierašanās brīdis ir precīzi zināms?

—   Protams. Kad faetonieši pirms sešsimt gadiem bija uz Zemes, viņu planēta jau atstāja Veģu. Viņi bija absolūti pārliecināti, ka mēs jau esam spējīgi pa­līdzēt. Un nekļūdījās. Lidojuma trajektorija, kustības ātrums — viss precīzi zināms.

—   Bet, ja nu tas tā, kāpēc gan jābūvē uz Marsa stacija?

—   Tādā jautājumā neko nedrīkst ignorēt. Aprēķi­nos varēja ieviesties kļūda vai arī kaut kas nepa­redzēts varēja izmainīt Faetona lidojuma gaitu. Ne­drīkst riskēt ar visu cilvēci.

—   Kad tad viņi atlidos?

—   Faetons nokļūs savā jaunajā orbītā deviņi simti septiņdesmit devītā gada pirmajā jūlijā. Ja nekas ne­traucēs.

—   Tātad mēs šo notikumu neredzēsim?

—   Kāpēc ne? Atlikuši simt deviņpadsmit gadi. Faetons jau ir tuvu. Muncijs, varbūt arī Lūcijs diezin vai nodzīvos līdz tā atlidošanai. Bet tu, es, Mērija .. . mēs to pieredzēsim.

—   Es? i

—   Vai tad Lūcijs tev neteica, ka tu nodzīvosi ne mazāk kā simt divdesmit gadu?

-— Teica.

—   Vai tu viņam netici?

Volgins klusēja. Viņš tiešām šai gadījumā nevarēja ticēt tēvam. Viņam šķita, ka Lūcijs to saka līdzjūtības dēļ, vēlēdamies Volginu pārliecināt, ka viņš ne ar ko neatšķiras no citiem cilvēkiem. Briesmīgais satricinā- j jums, ko viņa organisms bija pārcietis nomirstot un atdzimstot nevarēja, pēc Volgina domām, paildzināt mūžu, bet, tieši otrādi, spēja tikai saīsināt to. Lūcijs viņu žēlo un nesaka taisnību.

—   Labi, — Volgins sacīja. — Pieņemsim, ka es nodzīvošu simt divdesmit gadu. Faetonieši atlidos pēc simt deviņpadsmit…

—   Es saprotu, ko tu gribi teikt. Zinātne taču ir daudz ko uzzinājusi un daudz ko iemācījusies ekspe­rimentā ar tevi. Nešaubos, ka tu varēsi nodzīvot ilgāk. Tāpat kā ikviens no mums.

—   Piemēram, Muncijs?

—   Viņam jau ir apmēram divi simti. Diez vai viņš vēlēsies.

—   Vai tad galvenais ir vēlēšanās?

—   Vairumā gadījumu tieši tas. Piemēram, Muncijs. Ja viņš par katru cenu gribētu redzēt faetoniešu iera­šanos, viņš varētu izmantot anabiozes miegu.

—   Šis vārds man neko neizsaka.

—   Cilvēku var iemidzināt tik dziļā miegā, ka tas robežojas ar anabiozes stāvokli. Tādā miegā orga­nisms pamirst, sirds gandrīz pārstāj pukstēt, barību ievada mākslīgā ceļā. Anabiozes miegs var ilgt simt, pat divsimt gadu. Bet pamodies cilvēks atkal turpina

dzīvot. Pārtraukums neietekmē vispārējo aktīvā mūža ilgumu. Interesanti, ka pēc anabiozes miega cilvēks ārēji kļūst jaunāks, izzūd krunkas, sirmie mati.

—        Tu mani uzvedināji uz domām. Es sen gribēju jautāt, kāpēc pie jums saglabājies vecums, protams, ārēji? Vai zinātne nevar nodrošināt cilvēkam mūžīgu jaunību? Tādu pašu ārēju.

—        Pilnīgi var. Krunkas, sirmi mati — tas viss viegli novēršams. Bet, lai cik tas dīvaini, vecie ļaudis paši negrib izskatīties jauni. Ar ļoti retiem izņēmumiem. Tāds izņēmums ir Josi, kuru tu redzēji Kosmogradā. Vai tu zini, ka viņš ir vecāks par Munciju?

—       Tam grūti ticēt. Josi izskatās vienos gados ar Lūciju.

—       Viņš par to ir vecāks vairāk nekā divas rei­zes .. . Taču tādu jaunības «cienītāju» ir ļoti maz.

—        Tas laikam tāpēc, ka pie jums ilgi velkas da­biskā jaunība? No manu laikabiedru viedokļa Lūcijs ir vecs večuks. Viņam taču vairāk nekā deviņdesmit gadu. Bet izskatās kā trīsdesmitgadīgs. Tas pats arī ar Lūcija sievu Ēru. Starp citu, cik tev ir gadu, Vladilen?

—   Trīsdesmit divi.

—   Bet Mērijai?

—   Nezinu. Pajautā viņai pats.

—       Sievietēm nav pieņemts to jautāt. Vai varbūt pie jums to drīkst?

—       Kāpēc gan nedrīkst? Bet pie mums parasti par gadiem nejautā.

—   Tādā gadījumā atvaino manu jautājumu.

—   Tas ir pilnīgi dabisks.

-— Atgriezīsimies pie Faetona, — Volgins teica, jo viņam šķita, ka Vladilens ir par kaut ko neapmieri­nāts. — Cik gadus tas jau lido šurp?

-— Drīz būs tieši pusotra tūkstoša. Daudzas faeto­niešu paaudzes ir pavadījušas visu mūžu starp Veģu un Sauli.

—   Tumsā un aukstumā?

—   Nekā tamlīdzīga. Planēta iegūst siltumu un gaismu no mākslīgās saules, kas riņķo ap to. Faeto­nieši ceļā saņem tādu pašu siltumu un gaismu kā mēs no Saules. Šai ziņā viņiem ir labāk, nekā bija Vegas sistēmā.