Viesis no bezgalības

Jautājums bija pilnīgi pamatots. Agrāk viņi visur devās kopā, turpretim pēc kosmonautu atgriešanās Ļeņingradā saliedētā grupa izira. Bija neērti lidot lie­lajā atomlidmašīnā, to apmainīja pret trim mazākām, kustīgākām, ar lielākām manevrēšanas spējām. Bet pēc tam pamazām un dabiski parādījās gaumes un raksturu dažādības. Ekskursijas kaut kā gluži nema­not sāka rīkot uz dažādām vietām, un piecpadsmit cilvēki sapulcējās kopā tikai vakaros, kad atgriezās mājās.

Vtorovs, Kotovs un Fjodorovs, kas labi prata vairā­kas vecās valodas, varēja jau pilnīgi ciešami sarunā­ties tagadējā valodā, un viņiem Volgina palīdzība vairs nebija vajadzīga. Atomlidmašīnu vadīt bija iemācījušies visi.

Braucienu maršruti tika nosprausti iepriekšējā vakar,ā, un trijos lidaparātos braucēji mainījās katru dienu, taču visbiežāk ar Volginu kopā devās Vtorovs, Križevskis un, protams, arī Vladilens un Viktors Ozerovs.

Abas nešķiramās draudzenes — Mērija un Meļņi­kova — kopā ar Volginu izbrauca tikai vienu reizi. Marija Aleksandrovna par lielu sarūgtinājumu Vol­ginam, kam gribējās Meļņikovu redzēt katru dienu, joprojām izvairījās no viņa sabiedrības. Bet Viktors nevēlējās šķirties no Volgina pat Ksenijas Staņislav- skas dēļ.

Jaunā stūrmaņa slimība bija zināmā mērā mazinā­jusies, bet ne pārgājusi. Bija ļoti labi, ka viņš uz Zemes sastapa Volginu, — Ozerovs atdzīvojās, viņam radās interese par tagadējo dzīvi, bet, kā teica Meļ­ņikova, kaut kur iekšā vēl joprojām perinājās grūt­sirdība, un tai agri vai vēlu vajadzēja izpausties uz āru. Sergejs bija vienis prātis ar viņu.

Taču pagaidām viss bija labi.

Volgina priekšlikumu lidot uz Marsu un iepazīties ar faetoniešiem, pretēji gaidītajam, nepavisam neat­balstīja visi. Vairāk nekā puse kategoriski atsacījās.

— Man kosmiskie lidojumi ir līdz kaklam, — Kse­nija Staņislavska paziņoja.

Viņai pievienojās vēl seši. Tikai Vtorovs, Kotovs, Križevskis un Meļņikova tūlīt piekrita, pat ar prieku. Viktors Ozerovs neteica ne jā, ne nē. Viņam acīm­redzot gribējās lidot kopā ar Volginu, bet Ksenija palika mājās, tāpēc Viktors svārstījās. Volgins, starp citu, bija pilnīgi pārliecināts, ka Ozerovs nelidos uz Marsu.

—        Nu labi! — viņš teica, kad noskaidrojās, kā biedri uztver šo priekšlikumu. — Lidosim septiņi. Tas neprasīs daudz laika.

—   Kurus jūs domājat? — Vtorovs jautāja.

—       Jūs četrus, Vladilenu un Mēriju. Es domāju, ja lidos Marija, lidos arī Mērija.

—   Jā, tās vairs ne ūdens, ne uguns nevar šķirt.

Ceļojumu pa Zemi atkal atlika. Taču steigties ne­bija nekādas vajadzības. Tie, kas palika uz Zemes, nolēma gaidīt biedrus Ļeņingradā. Vladilens saistījās ar kosmodroma dežurantu un uzzināja, ka raķeto- plānā, kas izlidos uz Marsu ceturtajā oktobrī, būs rezervētas septiņas vietas.

To uzzinājis, Ozerovs apvainojās.

—        Tu pat neuzskatīji par vajadzīgu izdibināt ma­nas domas, — viņš teica Volginam.

—   Kāpēc, ja tās tik un tā ir skaidras.

—   Tev skaidras …

—        Un tev arī, — Volgins viņu pārtrauca. — Atzīs­ties!

Viktors īdzīgi sarauca pieri, bet neko neatbildēja. Volgins sāka smieties.

•— Redzi nu, — viņš teica.

—   Cik ilgs būs jūsu lidojums?

—   Ne ilgāks par nedēļu.

—   Nu, tas nav tik traki. Labi, es palikšu.

Visas šīs dienas bija brīnišķīgs laiks. Kosmonauti zināja, ka tas tiek darīts viņu dēļ, — lietus Ļeņin- gradu atsvaidzināja naktīs. To izmantodami, kosmo­nauti un Volgins katru dienu devās izglītojoša rak­stura izbraucienos. Viņi izbraukāja pilsētas apkārtni

trīssimt kilometru rādiusā, aplūkoja pazīstamās vie­tas, apmeklēja Ladogas ezeru un Kronštati. Taču pati pilsēta viņiem īstenībā vēl nebija pazīstama. Volgins tūlīt saprata, ka Vtorovs aicina pastaigāties, kā nupat teica Viktors, lai beidzot apskatītu jauno Ļeņingradu tuvumā, nevis no gaisa.

—   Kas vēl nāks? — Volgins jautāja.

—   Nāks visi.

—   Esmu ar mieru.

—   Tūlīt pēc brokastīm. Mājās atgriezīsimies vakarā.

Volginā tas neizraisīja izbrīnu. Devītajā gadsimtā iziet no mājas uz visu dienu bija pavisam vienkārši. Laiks nedraudēja ar nepatīkamiem pārsteigumiem, izsalkumu varēja apmierināt jebkurā automātiskajā ēdnīcā, par nogurumu nebija jābēdā. Antigravitācijas josta pasargāja cilvēku no noguruma. Un pat tādā gadījumā, ja ekskursanti aizietu pārāk tālu, viņi jeb­kurā mirklī varēja izsaukt dežurējošo atomlidmašīnu un nokļūt ar to mājās.

Kosmonauti bija aplikuši jostas tūlīt pēc atbrauk­šanas Ļeņingradā. Tāpat kā pie visa apkārtējā, viņi pierada pie jostām apbrīnojami ātri. Visi valkāja tagadējos tērpus. Bet Staņislavska arī matus uzsukāja moderni. Meļņikova būtu darījusi tāpat, kaut vai draudzības jūtu dēļ, taču viņas frizūra arī tāpat ļoti atgādināja Mērijas matu šakārtojūmu un turklāt viņa zināja, ka zeltainie, uz pleciem brīvi krītošie mati viņai piestāv.

—   Kur mēs iesim? — Volgins jautāja, kad visi bija sapulcējušies verandā.

—       Kur acis rāda, — Vtorovs pajokoja. — Vai nav vienalga? Iziesim no majas un dosimies, piemeram, pa labi.

—   Vai pa kreisi, — Vsevolods Križevskis pieme­tināja.

—   Vai pa kreisi. ..

Pēc Vladilena ieteikuma, viņi pagriezās pa labi.