Viesis no bezgalības

—   Kāpēc gan viņi nedevās izplatījumā daudz agrāk, kāpēc nedzīvoja tālumā no Vegas?

—   Mākslīgā saule dod siltumu un dod gaismu, taču tai trūkst daudzu izstarojumu, kas nepieciešami dzī­viem organismiem. Pusotra tūkstoša gadu vēl var paciest, bet ilgāk …

—   Tev uz visiem jautājumiem ir atbilde.

—   Man tur nav nekādas daļas. Visu ir izdomājuši paši faetonieši.

—   Vēl viens jautājums. Kāpēc faetonieši nav at­lidojuši uz Zemi šajos sešsimt gados? Vai tad viņus neinteresē, kā veicas darbs tīrīšanas vienībām? Man šķiet, vajadzēja tam sekot.

—   Viņi pilnīgi uzticas mums. Taču Zeme faetonie­šiem ir pārāk karsta planēta, sevišķi pēc tam, kad viņi tik ilgi nodzīvojuši Vegas sistēmas nomaļā rajonā. Kad viņi bija'uz Zemes, tika radīts auksts klimats, gandrīz visu laiku faetonieši pavadīja Antarktīdā.

—   Antarktīdā nav vajadzīgs mākslīgs aukstums.

—   Tu maldies. Antarktīda ir tropiska zeme. Virs tās jau vairāk nekā tūkstoš gadu mirdz mākslīgā saule. Tas, ka faetonieši vairs nav bijuši uz Zemes, vēl nenozīmē, ka viņi vispār nebūtu apmeklējuši Saules sistēmu. Jo Faetons vairāk tuvojas Saulei, jo

viņiem vieglāk atlidot pie mums. Sešsimt gadu laikā pie mums bijuši seši faetoniešu kuģi. Bet tie nolaidās uz Marsa vai Cereras. Pēdējais kuģis vēl nav aiz­lidojis.

—   Tātad faetonieši ir šeit?

—     Jā, uz Marsa. Tā ir zinātnieku grupa, kuri strādā pie problēmas, kā paātrināt aklimatizāciju, kas pa­redzama Faetona iedzīvotājiem. Viņi vēlas, cik iespē­jams, ātrāk pierast pie Saules stariem, un tas ir ļoti saprātīgi.

-— Vai, kā man gribētos viņus redzēt! — Volginam paspruka.

—   Kas tev liedz?

—   Tikai ne pa teleofu, bet īstenībā, kā jūs sakāt.

—     Kas gan tev to neļauj? Aizlidot uz Marsu — tas ir sīkums. Vari doties turp ar jebkuru reisa raķeto- plānu.

—    Jā, sīkums? Jums, nevis man. Doties starp­planētu ceļojumā …

—    Tici man, tas nav sarežģītāks par lidojumu tev labi pazīstamajā atomlidmašīnā. Tikai ainava aiz loga būs citāda.

—    Bet bezsvara stāvoklis vai pievilkšanas spēka pārslodzes?

—    Nebūs ne viena, ne otra. Paātrinājumu neitra­lizē antigravitācija. Slodze parastā visā ceļojuma laikā.

—   Cik ilgi jālido?

—     Ak, pavisam neilgu laiku! Marss tagad atrodas apmēram divsimt miljonu kilometru no Zemes. Agrā­kajos laikos, kad paātrinājumu ierobežoja cilvēka organisma izturības spējas, ceļā vajadzēja pavadīt vairākus mēnešus vai pat gadus. Tagad var pieļaut jebkuru paātrinājumu — pasažieri to nejūt. Raķeto- plāni, kas uztur satiksmi starp Zemi un Marsu, pusi ceļa lido ar pozitīvu paātrinājumu, bet otru pusi — ar negatīvu. Un šis paātrinājums ir ļoti liels. Es pre­cīzi neatceros, bet šķiet, ka divsimt miljonu kilo­metru garš lidojums ilgst apmēram sešpadsmit stundu.

—   Ko?!

—   Es teicu — apmēram. Pagaidi, es tūlīt pateikšu precīzi. — Vladilens īsu bridi padomāja. — Nu jā, man taisnība. Piecpadsmit stundas četrdesmit septiņas minūtes un četras sekundes.

Volginam jau vairākas reizes bija radusies iespēja pārliecināties, ka tagadējie cilvēki var neaptverami ātri galvā veikt sarežģītus aprēķinus, kas viņa pa­audzes cilvēkiem likās pilnīgi neiespējami bez papīra un ilgāka laika. Viņā neizraisīja izbrīnu tas, ka Vla­dilens tik ātri nosauca skaitli, bet gan pats skaitlis — tik īss starpplanētu lidojuma laiks viņu dziļi pār­steidza.

—• Tu taču pats teici, ka nezinot precīzo attālumu līdz Marsam, — viņš teica.

—   Es atcerējos precīzi.

—   Tas ir neaptverami! Sešpadsmit stundu!

—   Tas vēl ir ļoti ilgi. Taču raķetoplāni nevar attīs­tīt lielāku paātrinājumu. Pagaidām nevar.

—   Nu, ja tā …

—   Lido uz Marsu. Tu tur vēl neesi bijis, tev būs interesanti. Esmu pārliecināts, ka Viktors un citi lab­prāt lidos kopā ar tevi.

—   Bet tu?

—   Ja tu gribi, es arī lidošu. Esmu arvien tavā rīcībā.

—       Tad tāpēc Vtorovs tā brīnījās, — Volgins domīgi teica, — ka viņi nav atraduši Faetonu Vegas sistēmā. Tā tur vairs nav bijis.

—   Jā. «Ļeņinam» bija uzdevums sasniegt 61. Gulbja zvaigzni, bet atceļā sameklēt Jauno Faetonu un no­skaidrot, kāpēc faetonieši nav reaģējuši uz nosūtīto signālu.

—   Saki, vai raķetoplāna vadīšana stipri atšķiras no mūsu atomlidmašīnu vadīšanas?

—   Gandrīz tas pats. Kā tur, tā šeit izmanto biostrā- vas. Taču, lai ceļā orientētos, protams, vajadzīgas speciālas zināšanas.

TREŠĀ daĻa

VIESIS NO BEZGALĪBAS

PIRMĀ NODAĻA

1.

—   Igors Zaharovičs aicina pastaigāties pa pil­sētu, — Ozerovs teica. — Kā tu, vai esi ar mieru?

—    Tu droši vien gribēji teikt — palidot virs pilsē­tas? — Volgins pasmaidīja. — Mēs esam pieraduši sacīt «pastaigāties».

—   Nē, es teicu tieši tā, kā vajag. Tieši pastaigāties kājām.

—   Labprāt. Bet kas vēl nāks?