Viesis no bezgalības

Ielās bija daudz cilvēku. Pieradis pie lidaparāta, Volgins domāja, ka tagadējie cilvēki reti staigā kā­jām, taču redzēja, ka maldījies. Gājēju nepavisam nebija mazāk kā viņa laikā.

Volginu un kosmonautus visi uzreiz pazina, tas bija redzams pēc skatieniem, taču neviens nezin kādēļ viņus nesveicināja. Tāda izturēšanās pārsteidza visus kosmonautus, un Vtorovs jautāja, kāpēc pilsētas iedzīvotāji ignorē viesus.

—   Tas tā nav, — Mērija atbildēja (Volgins pār­tulkoja viņas teikto). — Ja katrs pretimnācējs sāks ar jums sveicināties, tad atbildēt uz sveicieniem būs ļoti nogurdinoši. Viņi to labi saprot.

—   Tieši militāra disciplinētība, — Vtorovs jokoja.

Tikai Volgins nemaz nebrīnījās. Viņš labāk par

draugiem zināja savu jauno laikabiedru iejutību un smalkjūtību. Visi viņi domāja tāpat kā Mērija. Un nebija vajadzīgi iepriekšēji rīkojumi, kā iedomājās Vtorovs: katrs pats saprata, kā izturēties.

No lejas, no zemes, pilsēta izskatījās pavisam citādi nekā no augšas, no atomlidmašīnas. Mājas gandrīz nebija redzamas, tās aizsedza fasādu priekšā augošie kuplie koki. Iela atgādināja dārzu. Šo iespaidu vēl padziļināja tas, ka nekur neredzēja nekādu žogu.

Trotuāri bija ļoti plati, tos veidoja dažādas krāsas paralēlas joslas, kas slīdēja dažādā ātrumā. Visātrāk slīdēja vidējā, uz trotuāra malām joslu ātrums sama­zinājās, bet pašas malējās bija nekustīgas. Kosmo­nauti izvēlējās labajā pusē malējo joslu.

Ielas vidējā braucamā daļa bija samērā šaura, virs tās dažādā augstumā traucās atomlidmašīnas visās iespējamās krāsās.

Gar pašu trotuāru, gandrīz skarot zemi, lēnām vir­zījās garas, caurspīdīgas atomlidmašīnas, kas šķita izgatavotas no ļoti plāna stikla. Reizēm tās bija pil­nīgi tukšas, bez jebviena cilvēka — tātad tās vadīja automāti. Mīkstie sēdekļi tajās arī bija caurspīdīgi un grūti saskatāmi.

Kāds cilvēks piegāja pie trotuāra malas un pacēla roku. Atomlidmašīna apstājās, cilvēks iekāpa, un mašīna atkal sāka virzīties uz priekšu.

—   Tie laikam ir modernie trolejbusi, — Kotovs ieteicās. Vladilens šo minējumu apstiprināja.

—   Tie iet pa maršrutu, — viņš sacīja.

—   Bet kā lai zina, kurp tie iet?

—   Lido, — Križevskis pārlaboja.

—   Ieskatieties uzmanīgāk, — Vladilens atbildēja. — Mašīnai priekšā ir numurs.

Iela beidzās ar plašu laukumu. No tā radiāli uz visām pusēm aizstiepās citas ielas. Augstu gaisā bija redzams milzu tilts un spirālveida ceļa atzarojums. Pa to bieži aizšāvās sudrabaini vilcieni, kas attīstīja ļoti lielu ātrumu. Laukuma vidū atradās piemineklis — cilvēka figūra kosmonauta tērpā. Tā gandrīz sniedzās līdz tilta arkai.

—   Tavā priekšā, Marij, piemineklis tavam vectē­vam — Borisam Meļņikovam, vienam no pirmajiem Zemes astronautiem, — Mērija teica. Volginam par brīnumu Meļņikova nelūdza pārtulkot, acīmredzot viņa saprata draudzeni.

«Tā ari ir,» Volgins nodomāja. «Viņa ir radiniece, nevis tikai uzvārda māsa tam Meļņikovam, par kuru es lasīju «Piektajā planētā». Jāuzzina vēl par Vto- rovu.»

Astronauta galva bija lepni pacelta: Boriss Meļņi­kovs skatījās augšup uz debesīm, kur viņš bija iekļu­vis viens no pirmajiem. Volginam šķita, ka statujas seja ir līdzīga Marijas sejai. Viņš to pateica saviem pavadoņiem.

—   Bet man gan nemaz tā neliekas, — Vtorovs iebilda. — Pat vairāk, piemineklis vispār maz līdzi­nās oriģinālam.

—   Vai tad jūs viņu redzējāt? — Volgins jautāja.

—   Es viņu neredzēju dzīvu, bet uz mūsu kosmosa kuģa vadības pults bija palikusi Meļņikova un Vto- rova fotogrāfija. Tā uzņemta, kad viņi bija dzīvi.

—   Kā šī fotogrāfija nokļuva pie jums? — Volgins jautāja, priecādamies par iespēju tūlīt pat noskaidrot jautājumu, kas viņu interesēja.

—   No ģimenes albuma. Dodoties lidojumā ar «Ļeņinu», es to paņēmu līdzi.

—   Tātad arī jūs …

—   Mūsu ģimenē kosmonauta profesija ir kļuvusi par tradīciju. Genadijs Vtorovs, Meļņikova biedrs un līdzgaitnieks, bija mans vecvectēvs. Vectēvs un tēvs arī bija kosmonauti.

—   Bet jūs taču esat vecāks par Mariju Aleksan- drovnu.

Vtorovs paraustīja plecus.

—   Meļņikovam dēls piedzima vēlu, bet Vtorovam agrāk, tas ir viss.

—      Maskavā, — Vladilens teica, — ir piemineklis pirmajai kosmonautu grupai. Tur jūs atradīsiet arī savu vecvectēvu.

—   Šo pieminekli es zinu, — Vtorovs atbildēja. — Tas tika uzstādīts pirms mūsu lidojuma. Tikai man prātā nenāca, ka tas vēl eksistē.

—   Starp citu, Vladilen, — Volgins sacīja, — es visu laiku gribēju jums jautāt, kā pagātnes pieminekļus izdevies pasargāt no laika zoba iedarbības?

—   Precīzi nevaru pateikt. Tos speciāli apstaro un noklāj ar īpašu bezkrāsainu sastāvu. Uz šo jautājumu tev vislabāk atbildēs Josi. Parunā ar viņu pa teleofu.

—   Kur mēs tagad iesim? — Kotovs jautāja.

—   Tagad, — Vladilens atbildēja, — kur jums tīk. Es pirmīt ieteicu doties šajā virzienā, lai parādītu Marijai Borisa Meļņikova pieminekli.

Marija Aleksandrovna uzmeta Vladilenam patei­cības pilnu skatienu. Volgins pārliecinājās, ka viņa lieliski saprot tagadējo valodu. Acīmredzot Mērija nebija zaudējusi laiku un paguvusi draudzenei daudz ko iemācīt.