Viesis no bezgalības

—   Iesim, piemēram, šeit, — Vtorovs teica, norādī­dams uz pirmo ielu, kas pagadījās ceļā.

Ļeņingrada arī agrāk bija bijusi milzīga pilsēta. Tagad tā šķita supermilzenis. Piecas stundas viņi jau klaiņoja pa to, iegriezdamies no vienas ielas citā, šķērsodami laukumus, paceldamies pa slīdošajām trotuāru lentēm uz tiltiem, uz spirālveida ceļa staci­jām, taču vēl arvien, kā teica Vladilens, atradās «mā­jas tuvumā».

No tiltiem pavērās plašs skats, taču līdz pat apvār­snim bija pilsēta un tikai pilsēta. Tai nebija ne gala, ne malas.

—   Man gribas ēst, — Križevskis paziņoja.

Vladilens pajautāja kādam garāmgājējam, un tas parādīja, kādā virzienā jāiet. Ēdnīca izrādījās gluži blakām. Virs ieejas nezin kādā veidā, gluži kā gaisā mirdzēja īss uzraksts.

—   Izlasi, — Ozerovs palūdza Volginu.

—   «Ēdināšana», — Volgins pārtulkoja.

—        Neglīti! — Ksenija piezīmēja. Būtu uzrakstījuši «bufete», «kafejnīca» vai «ēdnīca». Bet tā — «ēdinā­šana»! Pārāk tieši.

—   Toties precīzi un izmeļoši, — Viktors iesmējās.

—   Vēl precīzāk būtu rakstīt «Ēdināšanas punkts».

Jaunās ēras devītā gadsimta cilvēku reālistiskā

pieeja nevienam nepatika.

—   Iesim, lai mūs paēdina, — Kotovs iesmējās.

Toties iekšpusē ēdnīca bija tik skaista, ka neat­skanēja neviens kritisks vārds. Milzīgo telpu, ko sedza caurspīdīgs kupols, rotāja daudzi dekoratīvie augi un pat puķu stādījumi. Dažāda lieluma galdiņi slēpās zaļumos. Gaiss smaržoja pēc jūras — pēc ozona un joda.

Apmeklētāju bija maz, un draugi tūlīt atrada tik lielu galdu, ap kuru viegli varēja sasēsties piecpa­dsmit cilvēki.

Uz galda atradās diezgan bieza grāmata.

—        Plaša ēdienu karte, — Volgins krieviski sacīja, pārliecinājies, ka tas ir ēdienu un dzērienu saraksts.

—        Bet ja nu mums iekārojas tas, kā šai ēdienu kartē nav? — Ksenija painteresējās.

—        Es, — Volgins teica, — jau esmu veicis tam­līdzīgus eksperimentus. Tiesa, ne šādās ēdnīcās, bet mājās, un arvien esmu saņēmis to, ko gribējis. Vajag tikai paskaidrot, kādu tieši ēdienu jūs vēlaties.

—   Kam gan mēs varētu paskaidrot?

—   Pārtikas rūpnīcas dežurantam. To var izdarīt ar kabatas teleofa palīdzību. Gaidīt nevajag vairāk par desmit minūtēm.

—   Nu, ja jau tā, — Vtorovs teica, — apmierināsi­mies ar šo sarakstu. Tajā droši vien atrodams viss, kas vajadzīgs. Jūs labāk par mums zināt tagadējos ēdienus, Dmitrij Aleksandrovič. Izraugieties un pa­sūtiet.

Vtorovs nekādi nevarēja pierast dēvēt cilvēkus, pēc tagadējās modes, tikai vārdā. Mēriju un Vladi­lenu viņš uzrunāja vārdā tikai tāpēc, ka viņiem ne­bija tēva vārda. Tiesa, vienreiz viņš nosauca Mēriju par Mēriju Lūcijevnu, bet jaunā sieviete tik sir­snīgi sāka smieties, ka Vtorovs apmulsa un vairs neriskēja.

Pārējie kosmonauti ātri pierada iztikt bez tēva vārda un kļūdījās arvien retāk un retāk. Bet Vtorovu visi sauca par Igoru Zaharoviču, pat Vladilens un Mērija.

Volgins ātri izvēlējās ēdienus. Informējis par to draugus un saņēmis piekrišanu, viņš vaicāja Vladi­lenam, ko darīt tālāk. Līdz šim viņš neko nebija pats pasūtījis un nezināja, kā to darīt.

—   Tagad, — Vladilens atbildēja, — pieteic pasūtī­jumu produktu sadalītājam.

—   Kur viņš atrodas?

—   Kas?

—   Sadalītājs.

—   Ak! — Vladilens pasmaidīja. — Viņš atrodas ļoti tālu no šejienes, pārtikas rūpnīcā.

—   Tātad pat teleofu?

—   Nē. Vienkārši nosauc izraudzīto ēdienu numu­rus un pasaki, cik porciju.

—   Kam tad lai nosauc?

% Vladilens paskatījās uz Volginu, kā varētu paska­tīties skolotājs uz neapķērīgu skolēnu, kas nespēj saprast acīm redzamas lietas.

—   Es domāju, ka tu jau esi pazīstams ar ēdinā­šanas tehniku, — viņš sacīja. — Nevienam! Nosauc tikai numurus!

—   Tāpat sēdot pie galda?

—   Protams. Nu nosauc tos man, es paklausīšos.

Volgins pārtulkoja savu sarunu ar Vladilenu ci­tiem.

—   Interesanti, — Džordžs Vilsons teica. — Acīm­redzot šeit kaut kur paslēpts mikrofons un raidītājs. Jūsu vārdus pārraidīs sadalītājam.

—    Diezin vai te ir tik vienkārša tehnika, — Krivo­nosovs piezīmēja. — Droši vien kaut kas pavisam jauns, ko mēs nezinām. Vajadzēs pavaicāt Vladile­nam.

Volgins, cenzdamies runāt skaidri, skaļi nosauca izraudzītos numurus, piebilzdams, ka pusdieno piec­padsmit cilvēku.

Nepagāja ne minūte un tukšā galda vidējā daļa nozuda un atkal parādījās, piekrauta ar slēgtiem traukiem un galda piederumiem. Tas notika tik ātri, ka neviens nepaguva pateikt ne vārda. Bija tāds iespaids, ka viss viņu priekšā radās (tieši radās) no gaisa.

—   Tādu triku esmu redzējis tikai kino, — Vtorovs teica. — Taču tur ir saprotams, kā to taisa.

Ksenija Staņislavska iekliedzās un bailēs atlēca no galda. Mērija un Vladilens sāka smieties.

—   Pasaki tūlīt, — Meļņikova teica, uzrunādama Mēriju, — kā tas notiek?

Šos vārdus viņa izrunaja diezgan skaidri jaunajā valodā.

—   Ļoti vienkārši, •— Mērijas vietā atbildēja Vladi­lens. — Tukšā galda virsma noslīdēja uz leju, bet tās vietā pacēlās cita, uz kuras automāti jau bija salikuši pasūtītos ēdienus. Tas viss notiek ļoti ātri, gaidīt nevajag.