Viesis no bezgalības

Esmu dzimis, ja jums tā tīk, tūkstoš deviņi simti četrpadsmitajā gadā pēc Kristus dzimšanas. Jūs nevis atbildat uz maniem, bet gan uzdodat man pašam dī­vainus jautājumus, — Volgins piebilda.

Šķita, Lūcijs Volgina vārdus nedzirdēja. Viņš rau­dzījās tajā ar savādu skatienu, kurā bija izbrīns, sa­jūsma un neticība.

—   Trīs gadus pirms Lielās revolūcijas… — viņš klusu sacīja. — Tas nevar būt!

—    Tas tomēr ir neapšaubāms fakts, — Volgins ne­piekāpās. — Tikpat ticams kā tas, ka mani sauc par Dmitriju Volginu, bet es atceros, ka arī tam jūs gan­drīz vai neticējāt, lai gan es nesaprotu, kāpēc.

—    Kad es jums visu pastāstīšu, jūs sapratīsiet. Pat­laban es runāju ne to, ko domāju, Dmitrij, bet es ne­spēju sakarīgi domāt. Tas nav tik viegli… Es zinu, ka jūs esat Dmitrijs Volgins un esat dzimis daudzus gadsimtus pirms mūsu ēras. Bet saprotiet, mūsdienu cilvēkam grūti… psiholoģiski grūti ticēt, ka viņš redz savā priekšā vienu no leģendārajiem Padomju Savienības varoņiem.

—   Jūs teicāt «leģendārajiem»? — Volgins pacēlās sēdus. — Lūcij! Ja jūs esat mans draugs, tad sakiet tieši un bez aplinkiem, kāds tagad gads?

Lūcijs pēkšņi piecēlās un pārlaida skatienu pavil­jona sienām. Viņš it kā gribēja pārliecināties, ka atrodas pazīstamajā telpā, ka saruna ar Volginu nav sapnis. Pēc tam viņš atkal apsēdās. ' — Nu tad sāksim pēc kārtas, — viņš teica gan­drīz lūdzoši. — Tātad jūs esat dzimis trīs gadus pirms Komunisma ēras sākuma?

—   Komunisma ēras? …

—        Jā, veco laika skaitījumu tagad beidz ar tūkstoš deviņi simti septiņpadsmito gadu. Pēc Lielās revolū­cijas sākās tā sauktā Komunisma ēra.

Volgins ievilka elpu un, cenzdamies runāt pēc iespējas mierīgāk, iejautājās:

—   Un cik ilgi tā turpinājās?

—        Tieši tūkstoš gadu, — Lūcijs atbildēja. — Pēc tam sākās jauns gadu skaitījums, kas turpinās arī tagad.

Volgins saprata, ka vēl mazlietiņ — un viņš zau­dēs samaņu no smacējošā uztraukuma. Viņš kram­pjaini saspieda Lūcija plecu:

—   Un kāds pie jums tagad gads? …

—   Astoņi simti sešdesmitais!

«Vai tas ir sapnis vai murgi?» viņš domāja. «Tā nevar būt īstenība.»

Taču viņš ar visu savu būtni sajuta un saprata, ka Lūcijs runā patiesību.

Volgina bezsamaņas stāvoklis bija ildzis gandrīz divtūkstoš gadu . ..

—        Lūcij! — viņš teica. — Šeit kaut kas nav īsti kārtībā. Cilvēks nevar nodzīvot divtūkstoš gadu ne­kādos apstākļos. Tas ir pretrunā ar dabas likumiem. Vai tie tagad ir citādi, nekā bija mūsu laikā?

—        Nē, jums taisnība, Dmitrij! Cilvēks, bez šau­bām, nevar nodzīvot tūkstoš deviņsimt gadu.

Lūcijs saspringti ielūkojās Volginam tieši acīs un, saņēmis viņa roku savējās, pabeidza: — Bet jūs jau arī nebijāt dzīvs, Dmitrij. Jūs visu šo laiku bijāt miris.

OTRĀ NODAĻA

Desmit gadu pirms iepriekš aprakstītajiem notiku­miem pār Zemi ātri un klusi lidoja oranžsarkans lid­aparāts, uzņemdams kursu uz ziemeļaustrumiem.

Zem tā gludā, iegarenā korpusa, kam nebija ne spārnu, ne kādu ārēju dzinēju, strauji aizslīdēja Ze­mes virsma, saulstaros saplūzdama mirdzošās joslās.

Tālu priekšā iznira pazemu, ar mežu apaugušu pakalnu virkne, pēc dažiem mirkļiem tie zibenīgi pavīdēja lejā un nozuda pretējā pusē aiz apvāršņa.

Lidaparāts pacēlās augstāk un sāka lidot ātrāk.

Zeme pletās zem tā kā smaragdzaļš paklājs ar upju sudrabainajām lentēm un zilajiem ezeru spo­guļiem. Milzīgos skuju koku mežu masīvus viegli varēja nojaust pēc raksturīgās zilganās nokrāsas.

Visur vīdēja neskaitāmas ēkas, kas bija izkaisītas starp mežu masīviem bez jebkādas noteiktas kārtības un nokrāsotas galvenokārt baltā un gaišzilā krāsā.

No augšas šī aina šķita bez dzīvības. Lejā nevarēja manīt nekādu kustību, neviena dūmu strūkliņa neat­dzīvināja ainavu. Nekur neredzēja apstrādātu zemi, nekur nelīgojās zeltainas druvas. Visu rēdzamo pla­tību klāja viens vienīgs zaļums. Zem mašīnas kor­pusa aiztraucās desmitiem un simtiem kilometru, bet ainava joprojām palika tāda pati.

Retumis ēkas stāvēja puduros, it kā būtu satecē­jušas vienuviet, veidodamas ciematu ar dažām lielām celtnēm vidū, un atkal izklīda uz visām pusēm.

Lidaparāts arvien retāk lidoja virs milzīgām celt­nēm, kas katra aizņēma vairāku kvadrātkilometru lielu platību. Tās bija ļoti zemas un neizturami mir- dzināja savus stikla jumtus. Tos varētu noturēt par ezeriem, ja nebūtu ģeometriski pareizo līniju un taisno stūru, kas nav raksturīgi dzīvajai dabai.

Zināmā attālumā cits no cita pacēlās līdz astoņ­simt metru augsti metāla masti, to galā pat dienā spilgti dega sarkanas ugunis, lai brīdinātu par bries­mām neskaitāmos visdažādāko izmēru un visdažādā­kās krāsas gaisa kuģus, kuri nevienādā augstumā gaisā šaudījās visos virzienos.

Lidaparāts pacēlās vēl augstāk. Tur bija mazāk pretimbraucēju, tāpēc ātrums atkal tika palielināts.

Priekšā pavērās plašs, līdzens ūdens klajš, un pēc pusminūtes mašīna jau atradās virs atklātas jūras. Zeme izzuda skatienam.

Pusdienas saule pie skaidrajām debesīm lēja karstu spozmi. Mašīnā sēdošais cilvēks noslaucīja seju ar mutautu. No visām pusēm noslēgtajā kabīnē bija karsti.

Viņš paskatījās pulkstenī.