Viesis no bezgalības

Pēkšņi mašīna samazināja ātrumu. Pilots nekam nepieskārās, viņš sēdēja tajā pašā pozā, atlaidies pret mīkstā sēdekļa atzveltni. Viņa priekšā atradās tikai maza, glīta mēraparātu pults ar divām miniatū­rām ciparnīcām. Kabīnē nebija nekā, ko varētu saukt par vadīšanas sistēmu: ne stūres, ne pedāļu, ne jeb­kādu rokturu.

Bet mašīna arvien vairāk un vairāk palēnināja āt­rumu, nesamazinot augstumu, līdz palika karājamies gandrīz nekustīgi virs jūras.

Tad pilots atbīdīja sānu stiklu un pavērsa seju pret vēju.

Bija skaidrs, ka viņš gribēja atvēsināties, neizman­tojot iekšējo ventilāciju, un ka lidaparāts apstājās pēc viņa gribas.

Tas bija cilvēks jau pusmūža gados. Viņa biezie, īsi apgrieztie mati bija gluži sirmi. Augsto pieri vagoja grumbas. Tomēr viņš izskatījās stiprs un vesels. Pelēkās acis, kas nebija zaudējušas mirdzumu, raudzījās skaidri un stingri. Enerģiskā lūpu līnija un izvirzītais zods liecināja par stipru gribu.

Viņš bija ģērbies vieglā, gaišā uzvalkā. īsās krekla piedurknes atsedza viņa rokas, gludas un spēcīgas kā jauneklim. Bikses, kas nesniedzās līdz ceļiem, ļāva aplūkot iedegušās kājas ar labi attīstītiem mus­kuļiem. Vidukli apņēma ļoti plata, zila josta.

Cilvēks dažas minūtes ieelpoja svaigo, ozona un ūdenszāļu smaržas pilno gaisu, pēc tam aizbīdīja stiklu.

Mašīna sāka lidot ar iepriekšējo ātrumu un pagrie­zās tieši uz austrumiem.

Pagriezienā tā gandrīz sadūrās ar kādu milzīgu putnu. Lidojot lielā ātrumā, šāda sadursme varēja būt diezgan bīstama, taču lidaparāts apbrīnojami viegli pavirzījās sāņus, sagriezās un izvairījās no sadursmes. Ikviens divdesmitā gadsimta lidotājs iz­nīcinātājs varētu apskaust šā manevra nepiespiesto vieglumu un precizitāti.

Un atkal pilots nekur nepieskārās, pat nemaz ne­pakustējās. Viņš it kā nemanīja ne briesmas, ne arī to, ka mašīna pati izvairījās no tām. Likās, it kā kaut kur blakām būtu otrs pilots, kas, paliekot neredzams, vadītu lidojumu.

Mašīna lidoja pavisam bez skaņas. Tās iekšpusē nebija jūtama ne mazākā vibrācija. Ja nelūkotos lejā, varētu domāt, ka tā stāv uz vietas.

Pilots sēdēja ērtā, mīkstā sēdeklī, kas bija ierīkots lidaparāta korpusa vidū. Visa priekšējā mašīnas daļa bija caurspīdīga, tas braucējam pavēra ļoti plašu redzesloku, pakaļējā daļa pamazām sašaurinājās, no­beigdamās ar samērā nelielu bultveida stabilizatoru. Mašīnas garums sasniedza četrus metrus, turpretim tās platums vidusdaļā nebija lielāks par astoņdesmit centimetriem.

Cilvēks, kas nepazina tās konstrukciju, nevarēja iedomāties, kāds spēks šo mašīnu turēja gaisā un ļāva tai tik plašā intervālā mainīt ātrumu.

Rādītāja bulta grozījās ap skaitli «6000».

Tālu pie apvāršņa iznira krasta josla, un tad ma­šīna jau atkal lidoja virs Zemes zaļās panorāmas.

Bija pagājusi apmēram stunda.

Mašīna samazināja ātrumu un sāka nolaisties.

Pilots izņēma no kabatas nelielu, plakanu kastīti, atvēra vāciņu un nospieda kastītes iekšpusē dažas pogas, kas bija sakārtotas divās rindās. Kabīnē atska­nēja klusa čaukstoņa. Pēc tam kāda balss skaļi un skaidri sacīja:

—   Lūcijs klausās.

Šķita, ka balss īpašnieks atrodas turpat kabīnē, skaņa it kā plūda no priekšējās mēraparātu pults.

—      Es atrodos kaut kur netālu no jums, — pilots teica. •— Uzrādiet virzienu. Mans indekss 1637-M-2.

—     Dodu, — balss atbildēja. — Pārslēdzieties uz 33. numuru, indekss 8889-L.

Pilots noliecās pie mēraparātu pults un pārbīdīja

mazo bultiņu uz vienas ciparnīcas. Gandrīz tūlīt aparāta centrā iedegās mazs, zils punktiņš.

—   Lidoju pareizi, — pilots sacīja. — Neizslēdziet!

Pēc dažām minūtēm zilais punkts pēkšņi pārvērtās

sarkanā. Tad pilots sāka aplūkot apkārtni, vērīgi meklēdams vajadzīgo vietu. Mašīna lēnām meta lokus.

Drīz vien viņš pamanīja nelielu noru, bet uz tās divus cilvēkus, kas māja ar kabatlakatiņiem.

Mašīna apstājās. Tā palika nekustīgi karājamies gaisā apmēram divsimt metru augstumā, pēc tam, it kā neredzama izpletņa nesta, vertikāli nolaidās zemē.

Līdzko pilots piecēlās, lidaparāta sānu siena pie paša sēdekļa atsprāga vaļā. Taču viņš nebija pieskā­ries ne pogai, ne kaut kam citam, kas varētu iedar­bināt «durvju» mehānismu. Šķita, ka neredzamais aparāts, «redzēdams», ka pienācis laiks, sāk darboties pats. Pilots izkāpa no kabīnes.

Sagaidītāji piesteidzās viņam klāt, priecīgi sveik­dami.

Pilots stiepa tiem pretī abas rokas.

—   Sveiki, draugi! — viņš teica mīksti skanošā valodā, kuras pamatā bija pārveidota un ar citām Eiropas tautu valodām papildināta krievu valoda. — Atvainojiet mani. Bija ļoti karsti, un es ceļā apstājos, lai ieelpotu svaigu gaisu. Tā kā es lidoju ar vislielāko ātrumu, tad nokavēto laiku neizdevās iedzīt. Nu, panāc tuvāk, Lūcij! — viņš piemetināja, pievilkdams sev klāt vienu no sagaidītājiem. — Mēs sen neesam redzējušies. Kā klājas Mērijai?

-7- Viss kārtībā, tēv! — Lūcijs atbildēja. — Tava mazmeita ilgojas pēc tevis un ļoti grib tevi redzēt.

Viņa gaidīs mūs mājās. Mēs ceram, ka tagad tu padzīvosi pie mums ilgāk nekā pagājušo reizi.