Viesis no bezgalības

Agrāk viņš to bija uzrunājis ar «jūs», bet viņa pati pirmā pārgāja uz draudzīgo «tu». Volgins par to bija priecīgs. Ar visiem kosmonautiem viņam sen bija nodibinājušās vienkāršas, biedriskas attiecības. Ar visiem, izņemot Meļņikovu. Viņa izturējās pret Vol­ginu atturīgi savas nelaimīgās līdzības dēļ ar Irinu, būdama pārliecināta, ka Volginam ir smagi, viņu re­dzot. Tā tiešām agrāk bija, bet Volgins jau bija pār­stājis šo līdzību ievērot. Meļņikovai bija Irinas mati un tādas pašas tumšas acis, bet viss pārējais gluži citāds. Tagad viņam šķita, ka starp abām vispār nav nekādas līdzības, ka Meļņikova viņam patīk pati par sevi. Tā tas nebija, taču Volgins vairs nevarēja pa­teikt, kas tieši viņu saista pie Meļņikovas. Jaunās Jūtas attīstījās un kļuva ar katru dienu spēcīgākas, vēl mazliet — un tām bija jāpārvēršas par mīlestību. Tas bija neizbēgami.

—   Stāsti! — viņš atkārtoja. — Un sauc mani par Dimu. Man tā patīk.

Viņš lika logam pavisam «atvērties». Mēness gaisma atkal pielēja istabu, un sudrabotajā zaigā Volgins ieraudzīja .. .

Nē, tā nebija redzes halucinācija!

Meļņikova bija novecojusi. Viņa izskatījās vecāka nekā toreiz, kad viņš to redzēja pēdējo reizi. Kā tas varēja gadīties? Kas noticis? …

Un neskaidras aizdomas, ka viss nav tā, kā viņš domā, ka «miegs» bijis ilgāks, nekā šķita, lika sirdij iepukstēties straujāk satraukuma pilnā priekšnojautā.

—  Runā taču! — Volgins lūdzošā balsī teica, re­dzēdams, ka Marija šaubās.

Meļņikova tiešām šaubījās. Viņai bija noteikts, kar līdzko Volgins pamodīsies, tūlīt jāziņo par to Lūcijam, Jo un Faetona ārstam. Varbūt Volginam nepiecie­šams dot kādas zāles, varbūt aizkavēšanās nāk viņam par ļaunu? Bet viņa atcerējās, ka Ieija tikai pirms dažām stundām bija sacījis (Mērija viņa vārdus pār­tulkoja), ka Volginam jāpamostas tāpat, kā pamodies* arvien, kad bijis pilnīgi vesels. Un viņš izskatās lie­liski, it kā šo četru gadu nemaz nebūtu bijis.

Viņa nespēja pretoties Volgina lūdzošajam skatie­nam. Viņš grib visu dzirdēt no viņas lūpām. Lai arī notiek tā!

Meļņikovai nebija spēka piecelties un aiziet. Lai Lūcijs ir neapmierināts, lai! Viņai bija patīkami būt divatā ar Dmitriju istabā, ko ar savu gaismu pielēja Mēness — vecais Mēness, tāds pats kā agrākajos lai­kos, būt kopā ar cilvēku, kas viņai daudz tuvāks nekā visi pārējie uz Zemes, būt kopā ar savu laikabiedru..

«Viņš vēl nezina,» Meļņikova domāja, «ka tikai mēs divi esam palikuši uz Zemes. Gluži vieni.»

Lūcijs bija noliedzis Volginam par to stāstīt.

—   Vai tu jūties labi?

—   Lieliski. Nebaidies neko. Stāsti!

Viņa pastāstīja par visu. Kā tika nogādāts uz Marsa darba kuģis H-76, kā atrasti uz tā trīs komandas lo­cekļu un arī paša Volgina nekustīgais ķermenis. (Par to, ka viņš viens palicis dzīvs, bija nolemts nestāstīt, kamēr Volgins atveseļosies pilnīgi!) Viņa pastāstīja, kā Volginu nogādājuši uz Kipru, kā novietojuši pa­viljonā, kā visi mocījušies, uztraukdamies par viņa likteni, kā pēc tam atlidojuši Faetona zinātnieki…

—   Viss notika tā, kā viņi teica. Pirms mēneša tu pamodies no letarģijas, un tevi no paviljona pārnesa uz šejieni. Katru dienu gaidīja, kad tu pamodīsies galīgi. Esmu ļoti priecīga, ka tas notika tieši manas dežūras laikā, — Meļņikova nobeidza.

Tātad viņš atkal bijis gandrīz miris. Atkal atdots dzīvei ar zinātnes palīdzību. Kāds neparasts liktenis!

—   Droši vien dežurē arī Mērija un Ksenija? — Volgins jautāja.

—   Mērija jā, bet Ksenijas nav šeit. Viņa . .. Ļeņin­gradā. Nezinu, kas man lika ienākt pie tevis nepare­dzētā laikā, — Meļņikova teica, gribēdama mainīt sa­runas tematu. — Bet man pēkšņi izklausījās . ..

—   Tu nebiji kļūdījusies, — Volgins teica. — Es piecēlos un piegāju pie loga. Bet paklausies, Marij. Tu teici, ka pagājuši četri gadi. Vai tu esi par to pār­liecināta?

—   Kā gan es varētu nebūt pārliecināta? Mēs visi taču skaitījām dienas.

—   Cik pulkstenis?

—   Apmēram pieci no rīta. Drīz lēks saule.

—   Tad es esmu jau pamodies, — Volgins iesmē­jās. — Tu esi to tikko uzzinājusi un ej pasaukt Lūciju.

Pēc dažām minūtēm istaba pildījās ar cilvēkiem. Atsteidzās Lūcijs, Jo, Vladilens, Mērija un daudzi citi, kurus Volgins nepazina. Atnāca Ieija, maziņš, sīciņš, ar spēcīgu virs milzīgajām acīm izvirzītu pieri, stipri gados, ja ne pavisam vecs. No «Ļeņina» kosmonau­tiem neviena.

Tas Volginu pārsteidza.

«Iznāk,» viņš nodomāja, «ka viņi par mani nepavi­sam neinteresējas, ja patlaban, kad visa Zeme droši vien zina, ka man jebkurā mirklī jāpamostas, neviens no viņiem nav uzskatījis par vajadzīgu atlidot uz Kipru. Pat Viktora nav.»

Kamēr Jo un faetonietis Volginu izmeklēja, viņš nenolaida acu no Mērijas. Viņa šķita kaut kā pārvēr­tusies, bet nebija itin nemaz novecojusi kā Meļņikova. Četri gadi nebija atstājuši iespaidu uz viņas sejas svaigumu.

«Protams, viņa jaunāka par Mariju, taču nevajag aizmirst, ka tagadējie cilvēki izskatās gluži jauni arī piecdesmit gadu vecumā. Kas gan viņiem kādi četri gadi? Tas pats, kas mūsu laikos daži mēneši.»