Viesis no bezgalības

—   Tas atkarīgs no tevis paša, mans draugs, — sirmgalvis šķelmīgi pasmaidīja. — Pa telefonu tu man sastāstīji daudzko, bet, kā būs īstenībā… to redzēsim! Ja tas būs tik interesanti, kā tu apgalvoji, tad es palikšu. Iepazīstini taču mani ar savu biedru, — viņš piebilda.

Tas, uz ko attiecās šie vārdi, pienāca tuvāk. Pie­nācējs bija jauns, gara auguma, kalsns cilvēks ar bronzas krāsā iedegušu seju. Par spīti karstumam viņš bija ģērbies zilā, līdz kaklam aizpogātā kom­binezonā ar garām piedurknēm.

Godbijīgi palocījies sirmgalvim, viņš ar lielu cieņu paspieda tā spēcīgo roku.

—   Mans vārds ir Vladilens, — viņš teica apbrī­nojami skaidrā un skanīgā balsī, kurā mīkstā izruna apvienojās ar metālisku pieskaņu. — Man liels prieks iepazīties ar jums personiski. Liels prieks, — viņš atkārtoja, — redzēt Munciju, mūsdienu izcilo zināt­nieku.

Sirmgalvis pasmaidīja.

—   Kur jūs tik stipri esat iededzis, Vladilen? — viņš jautāja. — Jūs izskatāties gluži melns.

—   Viņš nesen atlidoja no Venēras, — biedra vietā atbildēja Lūcijs.

—   Tad ir skaidrs. Esmu bijis uz šīs planētas, Vla­dilen. Tas bija ļoti sen, vairāk nekā pirms simt četrdesmit gadiem, bet es labi atceros, ka īsā laikā biju iededzis tikpat brūns kā jūs tagad. Pēc tam kad mēs izklīdinājām mūžīgos mākoņus virs planētas, tur nevar neiedegt.

—   Jā, es ar mokām pabeidzu savu darbu uz Venē­ras. Brīnos, kā daži tur var dzīvot gadiem ilgi.

—   Kāpēc jūs esat ieradies šeit?

—   Esmu nodevies meteorītu pētīšanai, — Vladi- lens atbildēja. — Pirms trim nedēļām šeit nokrita liels aerolīts. Gribu to atrast, bet pagaidām tas man nav izdevies. Acīmredzot aerolīts iegrimis dziļi zemē, un, lai gan nokrišanas vieta, pateicoties Lūcijam, zināma pilnīgi precīzi, atrast to ļoti grūti. Bet es noteikti atradīšu.

—   Vai jūs strādājat viens?

•—■ Nē, kopā ar trim biedriem. Bet viņi šeit ne­dzīvo, tikai atlido man palīgā.

—   Bet kāpēc jūs pats apmetāties šeit, tik tālā vien­tuļā nostūrī?

—   Man tā patīk, — Vladilens vienkārši atbildēja. — Man tāds raksturs.

—   Meklējot aerolītu, — Lūcijs teica, — viņi šim­brīžam ir atraduši, man šķiet, kaut ko daudz inte­resantāku. Sakarā ar to mēs arī nolēmām izsaukt tevi, tēv.

—   Zinu. Mani ieinteresēja jūsu paziņojums — un tā nu es esmu šeit, — Muncijs atbildēja.

Sarunādamies viņi bija nonākuši līdz mežmalai. Zeme šeit bija daudzās vietās izrakņāta krietni dziļi. Kādas bedres malā stāvēja milzīga automātiskā zemes rokamā mašīna, saulē mirdzinādama metāla daļas.

Netālu no mašīnas biezu koku paēnā bija uzcelta ērta telts, kurai blakus atradās divi tieši tādi paši lidaparāti kā tas, ar kuru bija atlidojis Muncijs, tikai citā krāsā — viens dzeltens, otrs brūns ar sudrabainu svītru visapkārt korpusam.

—   Tā ir mūsu zemes racēja mītne, — Lūcijs sa­cīja. — Viņš šeit dzīvo pilnīgā vientulībā un neatlai­dīgi meklē savu aerolītu.

—   Es to atradīšu, — Vladilens apgalvoja, un viņa pierē starp uzacīm ievilkās spītīga rieva. — Atradīšu, lai tur vai kas!

—• Pareizi, — Muncijs uzmundrināja jauno zināt­nieku. — Katrs iesākts darbs vienmēr jānobeidz. Viena no visvecākajām parunām uz Zemes skan «Darbs un pacietība uzvar visu». Tie ir jauki vārdi.

Vladilens pavēra telts ieeju.

—   Ienāciet, — viņš teica. — Iekārtojieties pēc iespē­jas ērtāk un atpūtieties. Tēvam un dēlam vienmēr būs par ko runāt, ja viņi nav ilgi redzējušies. Es jūs atstāšu kādu brīdi vienus. Man jāaizlido uz optikas noliktavu pēc jauna stikla videoskopam, bet pie viena arī pēc produktiem. Nepaies ir stunda, kad būšu atpakaļ.

Viņš devās pie viena no lidaparātiem, kas stāvēja zem kokiem. Līdzko viņš piegāja klāt, sānu siena, kas kalpoja par durvīm, atsprāga vaļā. Mašīna līgani pacēlās gaisā un drīz vien izzuda skatienam aiz koku galotnēm.

Tēvs un dēls noskatījās tai pakaļ.

—   Vai viņam tiešām vajadzēja braukt uz nolik­tavu, vai arī viņš to darīja pieklājības dēļ? — Mun­cijs jautāja.

Lūcijs paraustīja plecus.

—   Drīzāk gan pieklājības dēļ, — viņš atbildēja.

—   Stikls un produkti, protams, vajadzīgi, tikai viņš varēja lidot pēc tiem arī rīt, — Lūcijs iesmējās.

—   Vladilens domā, ka mums nepieciešams patērzēt divatā. Vajadzēja viņu atrunāt.

—       Tas nekas, — Muncijs mierināja. — Pieklājība pat aiz pārpratuma jau pati par sevi ir jauka.

—   Tu droši vien esi noguris, — Lūcijs bažījās.

—  Atgulsties un atpūties. Pēc tam es tevi pacienāšu.

—   Nē, es neesmu noguris, — Muncijs atbildēja.

—  Bet labprāt kaut ko iebaudīšu.

Viņi iegāja teltī. Tur bija vēsi un ļoti tīri. Grīda, ko klāja rupjš, elastīgs audekls, tīkami smaržoja pēc sveķiem.

Vienīgās mēbeles bija rūpīgi saklāta brezenta gulta, galds un daži krēsli, kas šķita izgatavoti no ziloņkaula vai tam ļoti līdzīga materiāla. Uz galda atradās milzīgs ziedu pušķis.

—        Kur tie te gadījušies? — Muncijs brīnījās. — Tie taču ir siltumnīcas, nevis meža ziedi.

—        Mērija ļoti rūpējas par Vladilenu, — Lūcijs atbildēja. — Tā ir viņa, kas izdaiļo Vladilena mītni.

Muncijs sirsnīgi pasmaidīja.

—   Tāda jau ir mana mazmeita, — viņš sacīja.