Viesis no bezgalības

—   Ziedus viņa mīl kopš agras bērnības. Un tas ir dabiski, ka jauna meitene rūpējas par jaunekli, kas dzīvo tik vientuļi. Bet kāpēc Vladilens neapmetās pie tevis? Ja nekļūdos, līdz tavai mājai nav pārāk tālu.

—       Pavisam tuvu. Apmēram simt kilometru. Divu minūšu lidojums. Es Vladilenam piedāvāju, bet viņš atteicās.

Abi apsēdās.

—   Kamēr mēs brokastosim, — Muncijs teica,

—   izstāsti man visu no sākuma. Par atradumu es zinu, bet kā tas viss notika? Kas pamudināja Vladi­lenu sākt meteorīta meklēšanu? Es atceros, viņš

sacīja, ka nokrišanas vieta precīzi zināma, pateico­ties tev. Es gribu zināt visu sīkāk.

—   Labi, — Lūcijs pievienojās.

Viņš ielēja glāzēs kādu karstu dzērienu un sāka savu stāstu.

—   Tas notika pirms trim nedēļām. Reiz es nostrā­dāju savā mājas laboratorijā visu nakti. Biju aizrā­vies, gadījās interesanta problēma. Apmēram piecos no rīta, pirms došanās gulēt, izgāju ārā ieelpot svaigu gaisu. Bija jau pavisam gaišs, bet saule vēl nelēca. Tu atminies tādas agrīnas stundas. Tām piemīt kaut kāds īpašs burvīgums, vai ne? Es pastaigājos pa dārzu, pilnīgi aizmirsis miegu. Pēkšņi es izdzirdu klusu svilpienu, kas atskanēja it kā no augšas un no ļoti liela attāluma. Es nepaguvu pat apdomāt, kas tā varētu būt par skaņu, kad skaņa, ik mirkli tuvoda­mās, kļuva stiprāka un tieši pāri manai galvai pār­lidoja nokaitēts bolīds. Tas virzījās samērā lēni, ne augstāk par puskilometru. Acīmredzot tas atradās sava lidojuma beigu posmā. Vienā mirklī viss dārzs pielija ar zaļganu gaismu, tad bolīds nozuda aiz ap­vāršņa. Es paguvu precīzi ievērot tā lidojuma vir­zienu. Es zinu, cik retas ir šādas parādības un cik vērtīgi zinātnei ir šie debesu viesi, ja tie atlido pie mums no telpas, kas sniedzas aiz Saules sistēmas robežām. Kas zina, varbūt arī šis viesis ir no kos­mosa. Bez tam es atcerējos, ka bolīdi dažreiz izraisa meža ugunsgrēkus. Vārdu sakot, es tūlīt skrēju pie sava lidaparāta, iesēdos tajā un ar maksimālu ātrumu devos uz to pusi, kur bija nozudis bolīds. Pa ceļam izdzirdu dobju dārdienu, bet pēc tam vēl dažus vājā­kus. Tas bija gaisa vilnis, kas radās, bolīdam krītot. Kādus simt kilometrus no mājām es pamanīju liesmas. Tātad es nebiju kļūdījies, bolīds tiešām bija aizdedzinājis mežu. Es nolaidos šajā pašā norā, tikai tās austrumu malā. Krītot meteorīts bija nogāzis da­žus kokus un aizdedzinājis krūmāju. Uguns nebija spēcīga, tāpēc man izdevās to viegli nodzēst. Pašu bolīdu nekur neredzēju. Tas bija dziļi ietriecies smil­šainajā norā. Brīnums, ka tas, atsitoties pret zemi, nebija uzsprādzis. Šis apstāklis ļoti interesē Vladilenu. Tajā pašā rītā es ziņoju par visu Astronomijas insti­tūtam. Izrādījās, ka bez manis bolīdu bija redzējuši vēl daži cilvēki, tikai neviens nebija ievērojis tā lidojuma virzienu. Pēc dažām dienām pie manis iera­dās Vladilens ar veselu astronomu komisiju. Es vi­ņiem izstāstīju visu, ko biju redzējis, un parādīju bolīda nokrišanas vietu. Viņi nolēma akmeni atrast. Ar to sāka nodarboties Vladilens. Viņš ir jauns zināt­nieks, no kura ar laiku, šķiet, varēs gaidīt lielas lietas. Apmeties šajā teltī, viņš uzsāka meklējumus. Pagaidām akmeni nav izdevies atrast. Grūti pateikt, cik dziļi tas varētu būt iegrimis. Augsne šeit — mālaina smilts. Vladilens meklējumiem izmanto 30. numura videoskopu, bet arī tas nepalīdz, lai gan grūti iedomāties, ka meteorīts varēja ietriekties dzi­ļāk par trīsdesmit metriem. Ar šā aparāta palīdzību Vladilens ir atradis daudzus akmeņus, bet visi tie radušies tepat uz Zemes. Pirms trim dienām, pārceļo­ties uz citu vietu, viņš ieraudzīja dažus akmeņus tikai piecu metru dziļumā. Kad tie bija izcelti, Vla­dilens tūlīt saprata, ka šie akmeņi ir vērtīgs arheolo­ģisks atradums. Viņš par to ziņoja man.

— Kāpēc viņš nolēma, ka tie nav vienkārši ak­meņi? — Muncijs jautāja, ar interesi klausīdamies dēla stāstu.

—  Tāpēc, ka tie ir marmora gabali, bet marmors šai apvidū nav sastopams.

—   Tas jau attiecas uz ģeoloģiju. Kāpēc gan Vladi­lens nolēma, ka marmors var interesēt arheologu?

—  Tāpēc, ka uz tā skaidri saskatāmas apstrādes pēdas un acīmredzot uzraksti. Kaut kas līdzīgs sena monumenta atliekām. Ja vēlies, aiziesim, pats redzēsi.

2.

Lūcijs devās uz noras rietumu malu. Tur pie kādas nesen izraktas bedres atradās krietni daudz marmora gabalu, starp tiem daži itin prāvi.

—    Redzi, — Lūcijs rādīja. — Šeit ir astoņpadsmit vienādas krāsas marmora gabalu. Kādreiz tas bijis balts, bet laika gaitā stipri nomelnējis. Acīmredzot šie akmeņi ir ļoti seni. Mēs ar Vladilenu maz ko sajēdzam arheoloģijā, tāpēc ataicinājām tevi. Visin­teresantākais tas, ka uz dažiem gabaliem samanāmi uzraksti.

Muncijs ievēroja, ka sadaudzītie marmora gabali guļ zemē nevis kā pagadās, bet zināmā kārtībā. Acīm­redzot tie bija salikti kopā šķēluma vietās.

—    Izskatās pēc nošķeltas piramīdas, — viņš teica, i— Visdrīzāk tās ir sena pieminekļa paliekas. Tas tie­šām ir ļoti interesanti, un esmu pateicīgs tev, ka tu mani ataicināji. Tūlīt mēs tos aplūkosim rūpīgāk. Palīdzi man!