Viesis no bezgalības

—   Pagaidiet mirkli, — Volgins teica. — Es ne­gribu, lai jūs mocītu nevajadzīgas aplamas domas un bažas. Ja es sapratu pareizi, jums personiski galvenais ir tas, vai atdzīvošanās jeb atdzimšana varētu kļūt man traģiska tādēļ, ka visi mani draugi un tuvie cil­vēki sen miruši. Es gribu jums pateikt, ka neredzu iemesla traģēdijai. Bet tagad ejiet un atgriezieties pie manis pēc stundām trim. Un vēl viens lūgums. Es gribētu, lai šai laikā mani neviens nenovērotu. Es zinu, ka jūs to kaut kā darāt.

Kā arvien, klusi, melodiski noskanot, it kā kaut kur tālumā iešķindētos zvaniņš, siena Lūcija priekšā pa­vērās, veidodama šauru eju, un, izlaidusi viņu, atkal aizvērās.

Volgins palika viens.

Tajā noskaņojumā, kāds viņam tagad bija, spožā , gaisma likās nepatīkama, un, it kā paklausīdama viņa domām, gaisma apdzisa, paviljonā iestājās patīkama puskrēsla.

Volgins nepievērsa tam nekādu uzmanību un pat nepamanīja, ka viņa vēlēšanās brīnišķīgā veidā pie­pildījās. Apmierināti nopūties, viņš atlaidās uz mīkstā spilvena.

Volgins bija pilnīgi pārliecināts, ka lūgums neno­vērot viņu tiks svēti izpildīts. Pirmo reizi viņš atra­dās pilnīgā vientulībā, bet šis apstāklis bija tieši tas, kā viņam briesmīgi vajadzēja pēc visa no Lūcija dzirdētā.

Domas un atmiņas pārņēma viņu, un, aizvēris acis, Volgins ieslīga pagātnē, meklēdams tajā spēkus dī­vainajai un pagaidām vēl nesaprotamajai tagadnei.

Izgājis no paviljona, Lūcijs apstājās pie pašām «durvīm». Pati par sevi ļoti lielā kupolveida telpa pilnīgi atradās citā, vēl lielākā telpā, pieblīvētā ar neskaitāmām visdažādākā veida un lieluma mašīnām un aparātiem. Pie sienām un griestiem koncentriskos lokos karājās ierīces, kas pēc izskata atgādināja pro­žektorus. To atvērtās «mutes» bija pagrieztas pret iekšējā paviljona sienām.

Tieši pretī durvīm atradās milzīgs stends, kas mir­dzēja neskaitāmu daudzkrāsainu spuldzīšu ugunīs. To līdz pēdējai iespējai aizpildīja vairāki dažāda lie­luma un krāsas ekrāni, liels daudzums kustīgu, aiz stikla novietotu diagrammu un apaļu disku, pa ku­riem ātri slīdēja krāsaini rādītāji.

Stenda priekšā mīkstā, dziļā krēslā sēdēja Jo un uzmanīgi vēroja lielo ekrānu, kurā skaidri bija

redzama paviljona iekšpuse, gulta un tajā gulošais Volgins.

Lūcijam ienākot, Jo pagrieza galvu uz viņa pusi.

—   Nu? — viņš jautāja.

—        Jūs taču redzējāt un dzirdējāt, — Lūcijs atbil­dēja. — Dniitrijs noklausījās manī bez mazākā izmi­suma un pat bez stipra satraukuma.

—   Jūs domājat. ..

—        Es nezinu, ko lai domā. Nevar taču pat pie­ņemt, ka viņš nesaprot, kas noticis.

—   Paskatieties! — Jo sacīja, pievērsies ekrānam.

Lūcijs ieraudzīja, ka paviljona iekšpusē apdziest

gaisma un to nomaina puskrēsla.

—        Viņš grib palikt vienatnē ar sevi, koncentrē­ties, — Jo paskaidroja. — Gaisma traucē. Vai jūs pateicāt, ka apgaismojuma spožums atkarīgs no viņa paša?

—   Nē, liekas, neteicu, — Lūcijs atbildēja.

—        Tātad viņš pats to noskārtis vai arī tas noticis nejauši.

—        Man liekas, ka Dmitrija miers ir nedabisks, — Lūcijs atkal uzsāka. — Vai tikai tur neslēpjas kaut kas cits, nevis ārkārtīga pašsavaldīšanās? Varbūt Dmitrija prāts, viņa psiholoģija eksperimenta gaitā neglābjami mainījusies?

—        Nē, — Jo atbildēja, — tas nevarēja notikt, un jūs pats to ļoti labi zināt. Dmitrija psihiskās spējas un domāšana ir tāda pati kā pirms nāves. Iespējams, ka pats laiks, kad viņš dzīvoja, visi pārbaudījumi, ko nācies pārciest, tā norūdījuši šo cilvēku, ka viņš pat tagad nezaudē pašsavaldīšanos.

—   Es ļoti gribētu tam ticēt, — Lūcijs atteica.

Jo pieskārās ekrāna virsmai. Pēkšņi attēls uz tā palielinājās. Volgina seja aizņēma visu ekrānu.

—       Paskatieties! — Jo sacīja. — Viņš ir pilnīgi mierīgs.

Lūcijs ātri piegāja pie stenda un izslēdza ekrānu.

—        Dmitrijs lūdza viņu trīs stundas nenovērot, — Lūcijs atbildēja uz Jo neizpratnes pilno skatienu. — Viņš grib palikt pilnīgi viens.

Abi, nebilzdami ne vārda, lūkojās uz apdzisušo ekrānu.

Milzīgajā telpā valdīja pilnīgs klusums, to traucēja vienīgi tikko dzirdami kāda aparāta tikšķi. Lūcijs paskatījās uz aparātu un norādīja uz to ar roku:

—        Dmitrija sirds, — viņš teica, — pukst pavisam mierīgi. Bet, ja nu Dmitrijs lūdza nenovērot, tad ne­vajag kontrolēt arī sirds darbību.

Aparāta lente aiz plānā stikla pārstāja slīdēt.

Pirmo reizi desmit gadu laikā cilvēki izlaida no redzesloka pašu atdzīvināto cilvēku.

Ko viņš darīja savā vientulībā? Kādas domas un jūtas pārņēma to, kas bija atgriezies dzīvē no nāves saltajām skavām?

Aizritēja stunda …

Taču Jo vēl tāpat nekustīgi sēdēja krēslā, pie­vērsis skatienu apdzisušā ekrāna baltajam četrstūrim, un tāpat viņam blakus stāvēja Lūcijs.

Viņš nespēja ne par ko runāt. Nav vārdos izsa­kāms tas, ko viņi juta.