Viesis no bezgalības

Grandiozais uzdevums, ko viņi uzņēmušies, bija izpildīts. Jaunās ēras devītā gadsimta zinātne bija veikusi to, par ko agrāk tikai sapņoja, tā bija guvusi uzvaru pār dabas spēkiem tās visnepieejamākajā un visnoslēpumainākajā jomā. Kopš šā brīža nāve pakļausies cilvēkam. No nesaprotama un cietsirdīga ienaidnieka tā pārvērtusies par draugu, kas atsva­bina cilvēku no dzīves, kad dabiskās vecuma robežas padarījušas šo dzīvi nevajadzīgu un smagu.

Kaut arī šā gadsimta cilvēkiem neapzinīgā tieksme pēc personiskas nemirstības bija kļuvusi vājāka, tomēr tā vēl bija jūtama, jo cilvēki vēl nedzīvoja tik ilgi, cik ļāva viņu organisms. Lūcijs un Jo zināja, ka tagad drīz vien tiks sasniegta cilvēka mūža nor­mālā robeža, tad izzudīs no apziņas vēlēšanās dzīvot mūžīgi, un, nodzīvojis noteikto laiku, cilvēks ar prieku sagaidīs nāvi.

Viņi saprata, ka šie panākumi iezīmēs vēstures griežus, aiz tiem paliks ilgie gadsimti, kad cilvēks padevīgi nolieca galvu nāves priekšā. Tagad tā būs atkarīga no cilvēku vēlēšanās. Zinātniskā doma attīs­tīsies, izmantos zinātnieku sasniegumus un ziedos cilvēces labklājībai iegūto pieredzi un zināšanas.

Apziņa, ka desmit gadi nav bijuši veltīgi un ka pienākums ir veikts, pildīja viņu sirdis ar prieku un lepnumu.

Viņi ar saviļņojumu gaidīja, kad paies noteiktās trīs stundas un viņi atkal ieraudzīs Volginu, dzirdēs tā balsi, jo viņi mīlēja to vairāk, nekā vecāki mīl savu bērnu, kam devuši dzīvību.

«Nāve ir fakts, kas jāizpētī,» pirms divtūkstoš ga­diem teica Maksims Gorkijs.

Vai gan šie vārdi nebija ceļa rādītāja zvaigzne daudzām zinātnieku paaudzēm, kas neatlaidīgi cen­tās atklāt visus nāves noslēpumus? Vai gan viss viņu veikums nedeva Lūcijam un Jo iespēju uzvarēt nāvi? Vai gan Lūcija un Jo izcīnītā uzvara nebija uzvara, ko guvusi visa Zemes zinātne visa savas vēsturiskas attīstības gaitā?

Nevienam nav tiesības sacīt: «Es to izdarīju!» Ikviens atklājums, ikviens zinātnes sasniegums iespē­jams, tikai izmantojot agrāk dzīvojušo zinātnieku darbus. Cilvēkam ir tiesības vienīgi teikt: «Es to pabeidzu!» Cilvēks, it īpaši zinātnieks, viens pats ir bezspēcīgs. Viņa spēks ir citu veikumā, ko viņš izmanto visas cilvēces interesēs.

Lūcijs un Jo labi zināja un saprata šo lielo pēc­tecības likumu. Nevienu mirkli viņi nepiedēvēja lie­los panākumus tikai sev. Ar pateicību viņi domāja par tiem, kas bija strādājuši visu mūžu, virzīdami zinātni uz priekšu, un ar savu darbu sagatavojuši augsni, kurā aizmetās un izauga viņu panākumu brī­nišķīgais auglis.

Viņiem likās, ka laiks rit vienmuļi un lēni. Visas šīs trīs stundas viņus nemitīgi satrauca un mocīja nemiera pilnas domas.

Viņi zināja, ka nevienu mirkli pirms noteiktā laika Lūcijs neieies pie Volgina, un, klusējot cīnīdamies katrs ar savām bažām, gaidīja.

5.

— Jūsu stāstījumā, Lūcij, es klausījos ar aizrau­tību un interesi. Protams, arī tagad vēl nesaprotu, kā jūs varējāt mani atdzīvināt tūkstoš deviņsimt gadu pēc nāves, taču, es ceru, jūs man to ar laiku izskaid­rosiet, ja vien spēšu to saprast. Jūsu pasaulē, kur es tik negaidīti esmu nokļuvis, man viss būs nesapro­tams un daudz laika vajadzēs izskaidrojumiem, atkār­toju, ja es vispār spēšu ko saprast…

Volgins runāja rāmi un nosvērti. Viņa sejas vaibsti bija gluži mierīgi, bet Lūcijam šķita, ka šī seja, kuru tik labi pazina, kaut kā nepasakāmi izmainījusies. It kā laiks tai būtu uzspiedis savu zīmogu, it kā viņi būtu tikušies nevis pēc trim stundām, bet pēc ilgiem atšķirtības gadiem. Seja nebija novecojusi, uz tās nebija ne asaru, ne izmisuma, ne smagu pārdzīvo­jumu pēdu. Tā bija stinga, un savāds miers dvesa no tās nekustīgajiem vaibstiem.

—   «Tas pāries,» ar smagu sirdi vērodams Volginu, Lūcijs domāja.