Viesis no bezgalības

—   … Tūkstoš deviņsimt gadu — tas ir neaptve­rami milzīgs laika sprīdis. Zinātne un tehnika, sa­dzīve un sabiedriskās attiecības — viss noteikti ir tik­tāl attīstījies, ka diezin vai man izdosies to saprast pilnīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neesmu ne zinātnieks, ne inženieris, ne ārsts. Esmu jurists, un mana bijusī profesija diezin vai man tagad noderēs. Šajā ziņā jums nav veicies. Nekāda labuma jūsu laikabiedriem no manis nebūs. Lai nedzīvotu bezdarbībā, man vaja­dzēs apgūt kādu vienkāršu darbu, kas man būs pa spēkam. Bet par to tagad vēl agri runāt. Jūs teicāt, lai es jūs «tiesājot». Es to saprotu tā: jūs gribat zināt, vai es būtu atļāvis sevi atdzīvināt vai ne. Noteikti atbildēt uz tādu jautājumu grūti. Es vēl neesmu ielū­kojies jūsu pasaulē. Izņemot šo paviljonu, vēl neko neesmu redzējis. Pat ja es vēlāk nožēlotu, ka esmu «atdzīvināts», tad tomēr nenosodītu jūs, kā to pare­dzēja jūsu tēvs. Es jūtu, ka cilvēki pa šo laiku pār­mainījušies un raugās uz daudz ko citādāk, nekā raudzījāmies mēs. Jūs teicāt, ka jūsu tēvs labi izpē- lijis mūsu gadsimtu, bet es varu jau tagad sacīt, ka viņš nav izpratis mūsu laikmeta raksturu. Mēs bijām reāli cilvēki un nepavisam nebijām noskaņoti uz traģēdijām un psiholoģisku rakņāšanos dvēselē. Mums tam vienkārši neatlika laika. Jums ir cita psiholoģija nekā manas paaudzes cilvēkiem. Par to pietiekami liecina kaut vai tas, ka manu jautājumu izskatīja Zinātnes padome. Iespējams, ka es kaut ko nesa­protu, tas droši vien tā ir, taču man pēc bijušās dzīves, bet tā man liekas vēl pavisam tuva, pēc visa, ko nācies pārdzīvot, savādi klausīties, ka visa cil­vēce apspriež jautājumu, kā es uztveršu savu atgrie­šanos dzīvē. Varbūt, kad ieskatīšos dziļāk un piera­dīšu pie jaunajiem apstākļiem un jaunajām cilvēku savstarpējām attiecībām, es to sapratīšu. Galu galā jūsu pasaule ir mūsu cīņu un pūliņu tiešs rezultāts, un man būs prieks to redzēt un sveikt jūsu cilvēkus viņu tālo senču vārdā. Ar jūsu un jūsu draugu palī­dzību, kuri, es ceru, kļūs arī mani draugi, es atradīšu savu vietu dzīvē. Tādēļ metiet prom visas savas šau­bas. Man ir lemts ļoti dīvains, neparasts liktenis, un, vai es gribētu vai negribētu to izbaudīt, tam nav ne­kādas nozīmes. Jūs mani atgriezāt dzīvē pēc visas cilvēces lēmuma, Vai tad es, komunists, varu pret to protestēt? Zināms, ne. Es lepojos, ka esmu bijis node­rīgs zinātnei, un man pietiek ar šo apziņu. Protams, man ir smagi, ka visi cilvēki, kurus es pazinu, viss, pie kā biju pieradis, nozudis no Zemes virsas. Šās šķiršanās sāpes es tikko pārdzīvoju un par tām vairs nekad nerunāšu. Sāksim jaunu dzīvi. Vienā ziņā jūsu tēvam taisnība: pirms iepazīstos ar pasauli, man vajadzētu kādu laiku padzīvot pie viņa. Aizvediet mani pie viņa, tā ir laba doma. Es gribu palasīt, kāda ir bijusi cilvēces vēsture šo divtūkstoš gadu laikā un, cik tas manos spēkos, iepazīties ar zinātnes un teh­nikas sasniegumiem kaut vai vispārējos vilcienos. Un, protams, vispirms jāiemācās jūsu valoda. Tas viss prasīs laiku. Man negribētos rādīties cilvēkos, pirms es visu to neesmu padarījis. Man tā ir laimīga saga­dīšanās, ka jūsu tēvs ir vēsturnieks. Un arī viņš varēs daudz ko gūt no sarunas ar mani. Esmu daudzu tādu notikumu līdzdalībnieks un aculiecinieks, par kuriem viņš varēja tikai izlasīt grāmatās. Mums būs par ko runāt.

—   Esmu laimīgs, ka jūs tik vienkārši raugāties uz visu, — Lūcijs sacīja. — Jūsu vietā es droši vien būtu satriekts daudz stiprāk.

—   Tas tāpēc, ka jūs nav dzīve rūdījusi, — Volgins atbildēja. — Bet jūs maldāties, ja domājat, ka mani jūsu stāsts nepārsteidza. Tas mani dziļi saviļņoja, bet pa šīm trim stundām es nomierinājos. Mūsu laikos dzīve bija barga skola. Tagad acīmredzot tas tā nav. Jums nekas nedraud. Nekas nevar mainīt jūsu dzīves mierīgo plūdumu — es runāju par cilvēces dzīvi visumā, nevis par atsevišķu cilvēku. Trūkums, bads, slimības, karš, pēkšņa nāve — viss, kas gadsimtiem ilgi plosīja cilvēci, jums laikam nemaz nav pazīs­tams.

—   Jums ir un nav taisnība, Dmitrij. Mums tiešām nedraud tas, ko jūs nupat minējāt. Taču cīņa ar dabu vēl nepavisam nav beigusies. Kad jūs iepazīsieties ar mūsu dzīvi, tad redzēsiet, ka mēs nedzīvojam tik mie­rīgi, kā jums liekas pēc mana stāstījuma. Taču mūsu rūpes un nemiers nepavisam nav tādi, kādi bija jūsu laikabiedriem.

—       Tas ir neapstrīdami, — Volgins atteica, — un

likumsakarīgi. Ēs gribu iziet ārā no šejienes Un ap­skatīt jūsu pasauli. Ceru, ka šī saruna jūs nomierināja un jūs vairs nemocīs sirdsapziņas pārmetumi. Jūs zie­dojāt desmit gadus no savas dzīves, lai atdotu man dzīvību. Vai es to varu nenovērtēt?

Viņš pastiepa roku. Lūcijs to strauji satvēra.

—- Paldies jums, Dmitrij! — viņš teica. — Jūs man novēlāt no sirds lielu smagumu. Gadsimtu gaitā ļau­dis pamazām pieraduši par visu vairāk cienīt cilvēku un viņa brīvo gribu. Lai gan bija Padomes lēmums, apziņa, ka mēs rīkojāmies ar jums bez jūsu piekriša­nas, mani nomāca.