Viesis no bezgalības

Būdams atdzīvināšanas idejas iniciators un autors, viņš izjuta dīvainas, divējādas jūtas. Ilgās sarunas ar tēvu galu galā bija viņu ietekmējušas, un brīžiem viņš izjuta pat sirdsapziņas pārmetumus. Reizēm viņu pārņēma žēlums pret cilvēcisko būtni, ar kuru gri­bēja izdarīt tik šausmīgu eksperimentu. Viņš sāka baidīties no sekām. Laboratorijas klusumā apsvēr­dams tēva un viņa pretinieka Josi vārdus, Lūcijs mē­ģināja iedomāties sevi tā cilvēka vietā, kurš gulēja viņa priekšā uz laboratorijas galda. Stundām ilgi viņš raudzījās tik labi pazīstamās sejas nekustīgajos vaib­stos un, ieklausoties mākslīgās sirds vienmērīgajā dar­bībā, mēģināja rast atbildi. Bet atbildes nebija un nevarēja būt.

«Tā būs,» Lūcijs domāja, «tā būs tad, kad zem šīs augstās, skaidrās pieres iedzirkstīsies cilvēciska doma, kad aizvērtās acis atvērsies un paskatīsies uz mani. Ko es tajās izlasīšu? Pateicību vai rūgtu pārmetumu? Kas es būšu šā cilvēka acīs — labdaris vai bende?»

Bija brīži, kad Lūcijs vēlējās, lai Padomes lēmums būtu negatīvs, tad vairs nevajadzētu domāt par atdzī­vināšanas sekām, bet zinātnieka prāts tūlīt pat sāka protestēt pret tādu lēmumu.

Lūcijs nogura, sanervozējās un uz sēdi ieradās iekšēji vienaldzīgs un inerts pret jebkuru lēmumu, ko viņam vajadzēs uzklausīt.

Pirmajam deva vārdu viņam.

Pēc Padomes priekšsēdētāja uzaicinājuma Lūcijs uzkāpa augstajā tribīnē.

Daudzie teleofi, kas bija izvietoti pa visu zāli, pa­rādīja visiem viņa satraukto un novājējušo seju.

Stāvot milzīgās, piecdesmit metru augstās Ļeņina statujas pakājē, Lūcija priekšā pavērās grandiozās zāles neaptveramais plašums. Pēdējās rindas izzuda tāles neskaidrajā dūmakā, kam cauri lauzās saules stari, kas brīvi iespīdēja telpā pa caurspīdīgo jumtu.

Lūcijs pārlaida skatienu Padomes locekļiem — izci­lākajiem Zemes zinātniekiem, kas bija šeit sapulcē­jušies, lai paziņotu viņam savu spriedumu.

Josi, sastapdams šo skatienu, uzmundrinoši pasmai­dīja. Muncijs neskatījās uz Lūciju. Viņš sēdēja, atlai­dies pret krēsla atzveltni, ar aizvērtām acīm un kā parasti klusi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Tēva pozā Lūcijs samanīja klusu nosodījumu, un viņa sirds skumjās sažņaudzās. Viņš labi pazina Muncija skaidro prātu un bagāto, dzīves pieredzi, tāpēc bija pieradis viņam visos jautājumos ticēt. Pirmo reizi viņu domas krasi dalījās.

Šai mirkli Lūcijam likās neiespējami uzstāties un aizstāvēt savu ideju, viņš bija gandrīz pārliecināts, ka viņi ar Jo tagad milzīgi kļūdās un pēc tam to va­jadzēs nožēlot. Viņam gribējās atstāt tribīni, bet bija jau par vēlu.

Lūcijs sāka runāt.

Visi gaidīja kyēlu runu un bija pārsteigti par tās atturīgumu. īsi un objektīvi Lūcijs izklāstīja eksperimenta norisi ar cilvēka ķermeni, kas pirms se­šiem gadiem izņemts no svina zārka, kur tas bija no­gulējis gandrīz divtūkstoš gadu, sīkāk paskaidroja, kādā stāvoklī ķermenis atrodas tagad, un nobeidza savu runu ar lūgumu atļaut viņam un viņa biedriem turpināt mēģinājumu atdzīvināt šo cilvēku. Ne ar vienu vārdu Lūcijs nepieskārās saviem uzskatiem par šā jautājuma morālo un psiholoģisko aspektu.

Viņa runas vispārējais tonis bija tāds, ka Jo tikai izbrīnā saskatījās ar Josi un pikti paraustīja plecus. Šķita, ka Lūcijs no projekta autora kļuvis ja ne par tā pretinieku, tad par cilvēku, kas nezina, kurā pusē šai strīdā nostāties.

—   Vairāk nekā dīvaini! — piebilda Cēzijs, kas sēdēja netālu no tribīnes blakus Vladilenam un Mērijai.

—   Muncija ietekme, — meitene atbildēja dusmīgi un lik skaļi, ka viņas vectēvs izdzirda šos vārdus, atvēra acis un, ar skatienu sameklējis publikā savu mazmeitu, pārmetoši pašūpoja galvu.

Beidzis runu, Lūcijs palocījās Padomei un nokāpa no tribīnes, dodams vietu Jo, kuru priekšsēdētājs, pārsteigts par atdzīvināšanas galvenā iniciatora dī­vaino toni, uzaicināja uzstāties kā otro

Lūcijs atgriezās savā vietā un visu laiku, kamēr jautājumu apsprieda, sēdēja nekustēdamies, aizklājis acis ar roku un ne reizi nepārmainījis pozu.

Ne dedzīgā runa, ko teica Jo, cenzdamies izkliedēt sava domubiedra runas iespaidu, ne Josi lieliskā uz­stāšanās nespēja likt viņam pakustēties. Tikpat ne­kustīgi viņš noklausījās arī iebildumus. Lūcijs atvēra acis tikai tad, kad tika paziņots, ka debates beigušās un sāksies balsošana.

īsos vārdos priekšsēdētājs atgādināja Padomei par cilvēku milzīgo morālo atbildību un pienākumu būt iejūtīgiem pret citu cilvēku.