Viesis no bezgalības

Muncijs cieši paspieda dēlam roku. Viņa pelēkās acis raudzījās Lūcijā laipni un pārliecināti. Pēkšņi viņš dēlu apkampa un pievilka sev cieši klāt.

—   Atceries, tev jāgūst panākumi. Tev tiek dāvāta liela uzticība, tāpēc esi tās cienīgs. Es gribu, lai man būtu tiesības lepoties ar savu dēlu.

Ar joprojām vēl spēcīgo roku viņš viegli pastūma Lūciju uz izejas pusi: '

—   Ej strādāt! Es drīz būšu pie tevis.

Pamājis ar galvu, Muncijs iegāja sēžu zālē. Lūcijs noskatījās tēvam nopakaļ: «Viņam kā arvien tais­nība. Bet tagad jau ir par vēlu!»

Izgājis no Padomes zāles, Lūcijs sēdās savā lid­aparātā un, ne par ko vairs nedomādams, devās mājup.

Lūcijs apstājās pie gultas, uz kuras vēl arvien neapģērbies sēdēja Volgins, un saviļņots dedzīgi nobeidza:

— Tas arī ir viss stāsts, Dmitrij. Zinātnes padome izvirzīja obligātu nosacījumu, ka mums pilnīgi jāat­dod jums fiziskie un garīgie spēki. Mēs to esam izda­rījuši. Tam bija vajadzīgi vēl četri gadi ļoti saspringta darba. Ne vienreiz vien mums likās, ka viss velti, ka mūs gaida neveiksme. Ne vienreiz vien bijām gatavi atkāpties kolosālo grūtību priekšā, kuras cita pēc citas st,ājās mums ceļā. Bet mēs meklējām un izman­tojām arvien jaunus un jaunus paņēmienus, kā iedar­boties uz jūsu ķermeni, galvenokārt uz smadzenēm. Jums draudēja briesmas — jūs varējāt zaudēt atmiņu. Mēs to nedrīkstējām pieļaut un stingri nolēmām, ka jums jāpamostas no nāves miega ar tādu atmiņu, kāda bijusi pirms nāves. Vislielākās grūtības bija tieši tās. Šai ziņā esam guvuši vislielāko uzvaru. Eksperimentējot ar jums, mēs galu galā esam jūs iemīlējuši kā savu bērnu. Kad šķita, ka viss velti un jūs nekad neatdzīvosieties, mūs pārņēma tādas jūtas, it kā jūs būtu dzīvs cilvēks un jums jāmirst, tad mēs atkal sasprindzinājām visus spēkus, lai jūs glābtu. Tās bija savādas jūtas, pretējas tām, kādām vajadzēja būt īstenībā. Iznāca tā, ka zinātniskā problēma mums atvirzījās otrajā vietā un mēs cīnījāmies par jūsu dzī­vību kā par mums tuva cilvēka dzīvību. Kādu ne ar ko nesalīdzināmu prieku jūs mums sagādājāt, kad aparāti pirmo reizi parādīja, ka jūsu smadzenēs rodas domas. Tas notika pirms pusotra gada. Paziņojums par to satricināja visu pasauli. Tā bija diena, kas atalgoja visas mūsu pūles, jo tieši tad jūs pa īstam kļuvāt atkal dzīvs. Nāve bija uzvarēta! Kopš tā laika mums katru nedēļu bija jāsniedz sīks ziņojums par jūsu stāvokli. Cik daudz nemiera un satraukuma nā­cās pārdzīvot visai cilvēcei, kad pēc īsa apziņas brīža jūs atkal pēkšņi ieslīgāt nemaņā. Visa Zeme aiztu­rētu elpu gaidīja — vai tā atgriezīsies vai ne. Ar saspringtu uzmanību mēs sekojām, kā dzīvība palē­nām uzveic nāvi. Mēs esam bezgala laimīgi, ka jūs beidzot esat mūsu vidū. Jūs mīl un gaida visā pasaulē. Bet bažas, par kurām es stāstīju, vēl joprojām pastāv. Tās nospiež mani un manus kolēģus kā smags slogs, un tikai jūs varēsiet novelt no mums šo smagumu. Kādreiz, ja jūs vēlēsieties, es jums izstāstīšu visu sīkāk, bet arī tagad jūs zināt pietiekami daudz. Tie­sājiet mūs!

Turpinot savu garo stāstījumu, Lūcijs lēnām soļoja pa milzīgo paviljonu. Viņš runāja paklusu, bet Vol­gins dzirdēja katru vārdu, tik saasināta bija dzirde. Neparasto stāstījumu par fantastiskajiem notikumiem ar viņu pašu Volgins klausījās kā brīnišķīgu pasaku, un bija brīži, kad viņš sāka šaubīties, vai dzird to īstenībā vai drudža murgos. Divdesmitā gadsimta cil­vēka saprāts tādas lietas iztvēra ar grūtībām.

— Es varu piebilst tikai vienu, — Lūcijs teica. — Es gribēju jūs aizvest pie sava tēva, kā mums bija norunāts, un tikai tur pastāstīt jums visu patiesību. Bet apbrīnojamā vīrišķība, ar kādu jūs uzņēmāt manu paziņojumu, ka esat bijis miris, spieda mani pastāstīt visu tūlīt. Tas, protams, ir daudz labāk, jo pasargās jūs no daudziem negaidītiem pārsteigumiem un ne­auglīgiem minējumiem, kas jums neizbēgami rastos, izejot ārā no šīs telpas. Tagad jūs nebrīnīsieties, zinā­dams, kur atrodaties. Jūs esat cilvēks ar spēcīgu raksturu, Dmitrij, un man prieks, ka jūs esat tieši tāds. Vēlreiz teikšu — jūs zināt visu. Tiesājiet mūs!

Volgins klusēja.

Lūcijs paskatījās Volginā, un viņu pārsteidza tā sejas izteiksme. Viņš saprata, ka stāstījums radījis pavisam citādu iespaidu, nekā bija gaidījis viņš pats, Jo un Muncijs. Šai sejā, kurā viņš tik labi pazina pat vissīkāko vaibstu, nebija manāms ne satraukums, ne izmisums vai bēdas. Tā bija ļoti nopietna un mazliet skumja.

Divas trīs minūtes valdīja pilnīgs klusums.

Volgins kaut ko domāja. Pēc tam viņš paskatījās uz Lūciju, kas stāvēja pie gultas.

—   Jūs nedusmojieties uz mani, — viņš teica, — ja es jūs tagad palūgšu aiziet. Man jāpaliek vienam. Man vajag, kā lai to pasaka, nu, kaut vai sagremot jūsu stāstu …

Lūcijs klusēdams devās uz izeju.