Viesis no bezgalības

— Mēs dzirdējām, — viņš teica, — abu pušu vie­dokļus. Pats idejas iniciators atzina par labāku neiz­teikt savas domas. Mums jāprot novērtēt viņa attu­rību. Acīmredzot Lūcijs negribēja ietekmēt Padomi ar savas autoritātes spēku. Viegli nodarīt cilvēkam ļaunu, bet grūti arī atteikties no tik diža eksperi­menta. Gadsimtiem ilgais, panākumiem vainagotais zinātnes ceļš ir sagatavojis tam augsni. Ja Jo un Lūci­jam izdosies realizēt savus nodomus, tad tas būs mil­zīgs notikums, kas pavērs cilvēcei jaunu izziņas lap­pusi. Vienā svaru kausā ir zinātnes sasniegumi, otrā — iespējama cilvēciskas būtnes traģēdija. No mums ir atkarīgs, kuram no svaru kausiem ļaut no­svērties. Nododot savu balsi, lai ikviens no mums iedomājas sevi tā cilvēka vietā, kura likteni mēs izlemjam. Mūsu pasaulē cilvēks ir dabas visvērtīgākā balva, bet mums dārga arī zinātne. Jautājums ir grūts, un ne velti visa cilvēce tā interesējas par to. Es ticu objektivitātei un dzīves pieredzei, tās palīdzēs jums pieņemt arī pareizo lēmumu.

Lūcijs ievēroja, ka tēvs, kas bija uzstājies debatēs,

nebalsoja. Muncijs, šķita, uzmanīgi sekoja balsoša­nas norisei, bet pēc viņa sejas izteiksmes dēls redzēja, ka viņš domā par citu. Reizēm viņš skumji pasmai­dīja, un tad Lūcijam gribējās, lai Padomes locekļi balsotu pret eksperimentu.

Lūcijs gaidīja Padomes spriedumu, iegrimis drū­mās pārdomās.

Kad priekšsēdētājs uzrunāja Lūciju, viņš nostājās blakus Jo. Viņiem teica vārdus, ko abi tā bija gribē­juši dzirdēt, taču Lūcija sirdī tie vairs nerada atbalsi. Jo seja pauda apmierinātību un prieku, turpretim Lūcijs tai pašā laikā bija tik drūms, ka kluss troksnis pāršalca milzīgo zāli. Sešdesmit tūkstoši cilvēku re­dzēja viņa sejas izteiksmi un nevarēja apvaldīt izbrīnu.

— Lūcijs un jūs, Jo, — priekšsēdētājs teica, — Zinātnes padome, vadīdamās no savas sirdsapziņas balss un cilvēces vispārējām interesēm (tā bija pie­rasta, pirms tūkstoš gadiem pieņemta runas ievad- forma), atļauj jums veikt šo eksperimentu. Tādējādi jūs tiekat atbrīvoti no morālas atbildības — to uz­ņemas visa cilvēce. Bet uz jums gulstas cita, varbūt vēl smagāka atbildība. Jums jāatdod savam pacien­tam, citādi mēs to tagad nevaram nosaukt, visi fizis­kie un garīgie spēki vai arī jāatsakās no eksperi­menta. Padome izvirza šo nosacījumu kā obligātu, vienīgo un vissvarīgāko. Jūsu darbs nedrīkst palikt pusceļā. Lēmums atkarīgs no jums. Apsveriet savus spēkus un iespējas vēlreiz. Mēs jums dosim palīgā ikvienu zinātnieku un visas laboratorijas un institū­tus. Zeme ir nolēmusi atgriezt šo cilvēku dzīvē, un jums tiek uzdots izpildīt šo lēmumu. Zinātnes padome, kas pārstāv visu cilvēci, novēl jums sekmes.

Lūcijs klusēja. Jo, mazliet vilcinājies, atbildēja pats:

—    Mēs pateicamies Padomei. Mums uzlikta mil­zīga atbildība, bet mēs ticam saviem spēkiem un esam pārliecināti, ka ar savu biedru palīdzību pabeigsim darbu sekmīgi.

—    Jūs atbrīvojāt mūs no morālās atbildības, — negaidot ierunājās Lūcijs, — bet es pats neatbrīvoju sevi no tās un esmu ar mieru atbildēt par sekām savai sirdsapziņai. Es neesmu vienis prātis ar šeit izteikta­jām domām un neticu, ka sekas būs traģiskas.

Lūcijs pats nezināja, kas viņu pamudināja sniegt šādu paziņojumu un vēl tik nepiemērotā brīdī. Kaut kas pretēji paša gribai it kā izlauzās un izskanēja šajos vārdos.

—    Jūs mazliet par vēlu nolēmāt izteikties, — laipni piebilda Padomes priekšsēdētājs. — Jautājums ir iz­lemts. Bet man prieks dzirdēt, ka jūs esat pārliecināts par panākumiem.

Lūcijs attapās. Vaigos ielija kauna sārtums. Klusē­dams palocījies, viņš pavirzījās sāņus. Lūcijs redzēja, ka tēvs nāk uz viņa pusi. Viņš gaidīja ar neskaidru vainas apziņu.

Muncijs paņēma dēlu zem rokas un veda uz zāles izeju.

—    Kas ar tevi notiek? — viņš jautāja. — Izskatās, ka tu nemaz nepriecājies par saņemto atļauju.

—   Es pats nezinu, — Lūcijs atbildēja. — Varbūt tev taisnība. Es tiešām nepriecājos. Būtu bijis labāk, ja mums būtu atteikuši. Tu dzirdēji, — viņš pieme­tināja, pēkšņi pasmaidījis, — Mērijas repliku? Tu pats esi mana sliktā garastāvokļa vaininieks.

Muncijs vērīgi palūkojās dēlā.

—   Apsēdīsimies! — viņš teica, pievezdams Lūciju pie viena no dīvāniem, kas bija novietoti gar vestibila sienām un paredzēti Padomes locekļu atpūtai. — Uz­klausi mani! Liekas, es nekad neesmu devis tev slik­tus padomus. Pieņemto lēmumu vairs nevar atcelt. Ja tas ir ļaunums, tad tas ir izdarīts, un vajag tikai domāt, kā to mazināt. Kā redzi, es nešaubos par jūsu panākumiem un domāju par turpmāko — kā atvieg­lināt šā cilvēka likteni. Kad jūs pabeigsiet savu darbu un atdzīvināsiet mirušo, tad sākšu rīkoties es. Es labi protu krievu valodu, un viss tā laika dzīves veids man pazīstams. Es runāšu viņam saprotamā va­lodā un sagatavošu viņu mūsu dzīvei. Kad viņš būs pilnīgi vesels, bet es atkārtoju, ka nešaubos par to, tu viņu atvedīsi pie manis. Mana vientuļā māja jūras krastā būs viņam ļoti piemērota. Tas ir viss, ko es tev gribēju sacīt. Pārdomā manus vārdus. Bet tagad brauc mājā un saved kārtībā savus nervus.